Nogrimušo kuģu sala

—  Apklustiet, Simpkins, vai arī es patie­šām jūs pārsviedīšu pār bortu.

—   Tas nebūs tik vienkārši izdarāms, — Simpkinss kodīgi noteica un, pieslējies pie koka eliņiem borta malā, pavērsa pret Gat­lingu revolvera stobru. Gatlings ātri metās uz priekšu, taču, iekams viņš bija satvēris Simpkinsu aiz rokas, norībēja šāviens, un eliņi brīkšķēdami salūza. Lode aizsvilpa pāri Gatlinga galvai. Tai pašā mirklī viņš re­dzēja, ka Simpkinss, neveikli savēcinājis rokas, nogāžas pāri bortam kopā ar satrunē­jušo eliņu gabaliem. Apslāpēts plīkšķis aiz borta … klusums … pēc tam Simpkinsa sprauslāšana. Gatlings paskatījās pāri ma­lai. Detektīvs ķepurojās zaļajā aļģu putrā. Zāļu virtenes karājās ap galvu, pinās ap ro­kām, cieši turot savu upuri. Simpkinss pie­lika visus spēkus, lai pieķertos pie kuģa ap­šuvuma. Pēc vairākiem mēģinājumiem viņam

tas izdevās. Bet rokas bija nogurušas, ūdens­zāles vilka lejup. Vēl mazliet — un viņš no­grims dzelmē.

Gatlings atgāja nost nb malas, apsēdās uz mucas un aizsmēķēja pīpi.

—  Gatling, piedodiet. Es biju stulbs ēze­lis. — Gatlings izdzirdēja Simpkinsa balsi, bet turpināja klusēdams kūpināt pīpi.

—  Gat­ling … glābiet… Gatling!

Gatlings piegāja pie malas. Viņš svārstī­jās. Kā nekā cilvēks sauc palīgā. Bet kāds cilvēks? Pērkams okšķeris, spiegs, kurš ne­kaunēsies tūlīt pat pēc izglābšanas nodot Gatlingu varas iestāžu rokās, lai saņemtu savus trīsdesmit Jūdasa grašus.

—  Nē, nē. — Un Gatlings atkal apsēdās un sāka centīgi pakšķināt pīpi…

—  Gatling, es jūs lūdzu! Gatling! Gat­ling! — Simpkinss vaidēja.

Gatlings kūpināja savu pīpi.

—  Ga-a-t… — Un piepeši šis sauciens pārvērtās par raudu pilnu rīstīšanos.

Gatlings sakoda zobus, aizmeta pīpi un, atritinājis virves galu, pasvieda to slīkstošaI jam.

Pedejiem speķiem Simpkinss sagraba virvi, bet, tiklīdz Gatlings to sāka vilkt, Simpkinss atlaidās vajā: aļģes cieši turēja viņu, rokām vairs nebija spēka.

—  Apsieniet virvi sev apkārt! — Gatlings viņam uzsauca.

Simpkinss kā nebūt aptina virvi, aizmeta mezglu un sāka rāpties augšā uz klāja.

Nostājies pretī Gatlingam, Simpkinss bija tik saviļņots, ka spēja vienīgi bez mitas at­kārtot: — Gatling!… Gatling!… Gat­ling! … — un sniedza viņam roku.

Gatlings saviebās, bet, saskatījis izglābtā acīs patiesu, dzīvniecisku prieku, labsirdīgi pasmaidīja un cieši paspieda slapjo roku.

—   Es nevaru jums izteikt, Gatling…

—   Paga! — Gatlings, izrāvis savu roku, piepeši saspringa. — Skatieties, no mūsu kuģa skursteņa kāpj dūmi. Mis Kingmane sauc mūs. Tur kaut kas ir noticis. Skriesim!

II. Salas iemītnieki

Palikusi viena, mis Kingmane sāka gata­vot brokastis. Viņa notīrīja un izcepa Gatlinga noķerto zivi, nokāpa tilpnē un paņēma no pārtikas noliktavas dažus apelsīnus. Kad Viviana ar kurvīti rokās uzkāpa uz klāja, viņa ieraudzīja neparastu ainu: pie ēdam­galda — pareizāk sakot, uz galda un krēs­liem — saimniekoja pērtiķi. Tie spiedza, ķīvējās, mētājās ar kēksu un bāza aiz vai­giem cukura gabalus. Kad parādījās mis Kingmane, dzīvnieki satrūkās un brēkdami atkāpās pie borta. Viviana iesmējās un pa­svieda tiem pāris apelsīnu. Tūlīt nodibinājās labas attiecības. Šimpanzes kaudamies no­tiesāja apelsīnus, tad pietupdamies un vaikstīdamies tuvojās mis Kingmanei un droši ņēma augļus no viņas rokām. Nebija šaubu, ka pērtiķi ir pieraduši pie cilvēku sabiedrības.

Un patiešām, cilvēkus nevajadzēja ilgi gaidīt.

Aizrāvusies ar negaidīto ciemiņu jocīga­jiem nedarbiem, mis Kingmane nepamanīja, ka pār tvaikoņa bortu uzmanīgi paceļas di­vas galvas. Pārliecinājušies, ka uz klāja ir vienīgi sieviete, nepazīstamie ātri pārkāpa pāri bortam un, uzmetuši šautenes plecos, tuvojās mis Kingmanei.

Viņa pārsteigumā iekliedzās, ieraudzījusi šo pāri.

Viens no viņiem — tukls, mazs cilvēciņš ar izblīdušu, sen neskūtu seju, kas par spīti dienvidu saulei bija bāla — no pirmā acu uzmetiena pārsteidza ar zināmiem kontras­tiem apģērbā un visā izskatā. Viņam galvā bija katliņa cepure, sagumzīta, netīra, dau­dzās vietās caura. Varēja redzēt, ka smo­kings, kaut arī caurumains un ielāpains, bijis labi piegriezts. Bet bikses bija pavisam nožēlojamas, zem ceļiem to driskas karājās lejup kā bārkstis. Tērpu papildināja nošķieb­tas lakkurpes un saplēsta fulāra lente ap kaklu.

Otrs atgādināja meksikāņu aitu ganu — slaiks, muskuļots, iededzis, straujām, asām kustībām. Viņam bija melna bārda, plats sombrero galvā, tumšs krekls mugurā, rokas kailas līdz elkoņiem un gari zābaki kājās.

— Bonjour, mademoiselle, — resnais, ār­kārtīgi galanti palocīdamies, sveicināja mis Kingmani. — Atļaujiet apsveikt jūs ar lai­mīgu ierašanos Nogrimušo Kuģu salā.

—   Pateicos jums, kaut arī es neteiktu, ka mana ierašanās ir laimīga … Ko jūs vēla­ties?

—   Vispirms atļaujiet stādīties priekšā: Aristīds Dodē. Mans uzvārds ir Dodē, jā, jā, Dodē. Es esmu francūzis …

—   Varbūt jūs esat rakstnieka Alfonsa Dodē radinieks? — mis Kingmane neviļus pajautāja.