Nogrimušo kuģu sala

—   Ē-ē … ne īsti… tā … attāls … Kaut gan man, tā sakot, bija zināms sakars ar literatūru … Lielas papīra fabrikas un … tapešu uzņēmumi Francijas dienvidos.

—   Nepļāpā, kas nav vajadzīgs, Ternip, — drūmi un īgni norūca viņa pavadonis.

—   Cik netaktisks jūs esat, Flores! Kad es jums reiz iemācīšu, kā jāizturas pieklājīgā sabiedrībā! Un lūdzu nesaukt mani par Ternipu. Atļaujiet paskaidrot, viņi mani tā pa jokam iedēvējuši — manas galvas dēļ, kura, kā viņiem liekas, atgādinot rāceni… — Un, noņēmis katliņu, viņš pārlaida roku kaila­jam, iedzeltenajam paurim, kura vidū kā īpatnēja dabas rotaļa bija saglabājies matu kušķis.

Mis Kingmane neviļus pasmaidīja par iz­devušos iesauku.

—   Bet ko jums no manis vajag? — Vi­viana atkal atkārtoja savu jautājumu.

—   Nogrimušo Kuģu salas gubernators, kapteinis Ferguss Sleitons, ir izdevis pavēli,

kurai mums negrozāmi un bez ierunām jāpa­kļaujas: katrs jaunieradies cilvēks nekavējo­ties jāstāda viņam priekšā.

—       Un es jums galvoju, mis vai misis — man nav tas gods zināt, kas jūs esat —, ka kapteinis Sleitons jūs uzņems ļoti viesmīlīgi.

—       Es nekur neiešu, — mis Kingmane at­bildēja.

Ternips nopūtās.

—   Man ļoti nepatīkami, bet…

—       Pietiks tev tēlot diplomātu! — Floress atkal rupji iejaucās un, piegājis pie Vivianas, pavēloši teica:

—   Sekojiet mums!

Mis Kingmane saprata, ka pretošanās būtu veltīga. Mazliet padomājusi, viņa sacīja:

—       Labi. Esmu ar mieru. Tikai atļaujiet man pārģērbties. — Un viņa norādīja uz savu darba tērpu un priekšautu.

—   Tas nav vajadzīgs! — Floress atcirta.

—       Tas taču neprasīs daudz laika. — Ter­nips vērsās reizē pie Floresa un mis Kingmanes.

—       Nē, tikai dažas minūtes. — Un viņa at­stāja klāju.

Pēc kāda brīža Floress pamanīja, ka tvai­koņa dūmenis sācis kūpēt. Viņš tūlīt saprata kara viltību.

—       Nolādētais sievišķis apvedis mūs ap stūri. Vai redzi dūmus? Tas ir signāls. Viņa sauc kādu palīgā! — Noņēmis no pleca šau­teni, viņš sāka gānīt Ternipu. — Un tikai tu esi vainīgs, jo izkusi viņas priekšā! Pateikšu tavai vecenei!

—   Jūs esat nelabojams, Flores. Mēs taču nevarējām ar varu stiept prom neaizsargātu sievieti.

—   Bruņinieks! Kavalieris! Ferguss tev pa­rādīs bruņinieciskumu … Kā tev patīk?—Un, pacēlis šautenes stobru, viņš ar galvu pa­māja uz kuģa bortu, pār kuru pārlēca Gat­lings un joprojām slapjais Simpkinss, viss zajām ūdenszālēm nokāries; pie apģērba bija pieķērušies krabji.

—   Kas tas par ūdensvīru? …

Sākās sarunas. Gatlings nebūtu baidījies mēroties spēkiem ar šiem diviem skrandai­ņiem. Bet, ja viņi nemeloja, cīņai nebūtu ne­kādas jēgas: salu, kā viņi apgalvoja, apdzīvo vesela kolonija — četrdesmit trīs labi apbru­ņoti cilvēki. Spēki nebija vienlīdzīgi — uz­vara būtu salinieku pusē.

Atstājis Simpkinsu ķīlā, Gatlings devās ap­spriest stāvokli ar mis Kingmani. Arī viņa piekrita, ka. cīņa būtu veltīga. Viņi nolēma visi kopā doties «stādīties priekšā» kapteinim Fergusam Sleitonam.

III. Gubernators Ferguss Sleitons

Izrādījās, ka Nogrimušo Kuģu salā ir diez­gan labi satiksmes ceļi. Pārklumburojis pāri vecai trīsklāju frega­tei, Ternips, kas gāja pa priekšu, izveda gūstekņus «uz ceļa»: tas bija starp kuģiem un pār iebrukušiem klājiem pārsviestas lai­pas. Gar šo ceļu bija izvilkta kāda stieple, piestiprināta pie nelieliem stabiem un atliku­šajiem mastiem.

—  Šurpu, šurpu! Nepaklūpiet, mis, — viņš laipni bridināja mis Kingmani. Viņai sekoja Gatlings un Simpkinss. Drūmais Floress, uz­bāzis savu sombrero dziļi uz acīm, noslēdza gājienu.

Pusceļā viņi sāka sastapt iemītniekus. Tie visi bija skrandās tērpti, bārdām apauguši, iedeguši: gaišmatainie ziemeļnieki, tumšie dienvidnieki, vairāki nēģeri, trīs ķīnieši… Viņi visi lielā ziņkārē skatījās uz jaunajiem salas iemītniekiem.

Starp nelieliem dažādu laikmetu un tautu buriniekiem salas centrā pacēlās liela, diez­gan labi saglabājusies fregate «Elizabete».

—  Gubernatora rezidence, — Ternips god­bijīgi paskaidroja.

Uz šīs rezidences klāja stāvēja kaut kas līdzīgs goda sardzei: seši matroži ar šautenēm rokā vienādos, samērā pieklājīgos apģērbos.

Gubernators pieņēma viesus lielā kajītē.

Pēc nomācošās sagruvušo kuģu ainas šī kajīte neviļus pārsteidza.

Tā izskatījās gluži mājīga un bija gandrīz grezni iekārtota. Tikai zināms stila raibums liecināja, ka šeit savilkts viss, kas vien la­bāks atradies uz kuģiem, kurus straume bija atdzinusi pie šīs dīvainās salas.

Grīdu sedza dārgi persiešu paklāji. Uz konsolēm stāvēja vairākas labas ķīniešu vā­zes. Pie tumšajām sienām ar grieztām melnā ozolkoka karnīzēm bija piekārtas lieliskas holandiešu, spāņu un itāliešu meistaru — Velaskēza, Ribeiras, Rubensa, Ticiana —, flāmu ainavista Tenīra gleznas. Turpat bija etīde ar suni, kas sastindzis, ieraugot medī­jumu, bet blakus, izjaucot stilu, — brīnišķīga japāņu glezna — zīda izšuvums, kas Hokusai stilā attēloja dzērvi uz sniegota koka zara un Fudzijamas kalna konusu.