Nogrimušo kuģu sala

Un vecās fregates kajītē Nogrimušo Kuģu salas vidū piepeši atskanēja moderna dzies­miņa, ko Ņujorkā izpildīja pazīstama dziedā­tāja, — mis Kingmane ne vienu reizi vien bija klausījusies viņas priekšnesumu.

Vēl nekad dziesmas skaņas nebija viņu tā satricinājušas.

IV. Jauna dzīve

Salas iedzīvotāju sieviešu kontingents sa­ņēma mis Kingmani ar dzīvu ieinteresētību.

Ar Megiju Floresu mis Kingmanei izvei­dojās viena vecuma sieviešu draudzīgās at­tiecības, bet vecā, šķietami stingrā, taču lab­sirdīgā Ida — Aristīda Ternipa-Dodē sieva — tūlīt uzņēmās gādīgas mātes aizbildniecisko lomu. Uz salas bija tik maz sieviešu! Turklāt misis Dodē pamatoti paredzēja, ka Vivianai būs vajadzīga viņas aizstāvība. Un viņa pie­ņēma meiteni savā paspārnē.

Jau pirmajā dienā Megija Floresa pastās­tīja Vivianai par savu bēdīgo dzīvi. Kad lik­tenis viņu atvedis uz salu, viņa, izpildot šeit pastāvošos likumus un paradumus, apprecē­jusies — ar gubernatoru Fergusu Sleitonu. Šajā laulībā piedzimis bērns, kas patlaban bija vienīgais salas jaunās paaudzes pārstā­vis. Ferguss bijis rupjš un pat nežēlīgs pret Megiju, bet viņa pacietuši… Vācu kara laikā straume atnesusi pie salas vācu zemūdeni, uz kuras dzīvi palikuši trīs cilvēki: matrozis, kapteinis un jauna francūziete no pasažieru kuģa, kuru tā pati zemūdene nogremdējusi.

Kad uz salas parādījusies francūziete, Ferguss gribējis apprecēt viņu. Starp Fergusu un vācu zemūdenes kapteini noticis strīds. Vācietis nogalināts, un francūziete kļuvusi par Sleitona sievu. Viņš šķiries no Megijas, un drīz viņa apprecējusies ar Floresu.

Viņš arī ir rupjš, bet mīl Megiju, ir spē­cīgs un neļauj viņai darīt pāri.

Pēc tam … pēc tam francūziete nomirusi. Sleitons stāstījis, ka viņa nejauši saindēju­sies ar zivīm. Bet salinieki runājuši, ka viņa izdarījusi pašnāvību, jo mīlējusi vācu kap­teini, ko Ferguss nogalināja. Palicis atrait­ņos, Ferguss Sleitons gribējis atgūt Megiju. Bet Floress teicis, ka Sleitons atdabūšot Me­giju tikai pār viņa līķi.

Sleitonam tas būtu tikpat viegli kā pār­kāpt koka gabalam, viņu tas nebūtu atturē* jis. Taču Floresa pusē nostājušies visi salas iemītnieki. Gubernators sapratis, ka joki ne­būs, un atkāpies.

Tā es paliku pie Floresa, — Megija no­beidza savu stāstu. — Un nu, tādā brīdī, mis Viviana, ieradāties jūs… Vai saprotat, cik sarežģīts ir jūsu stāvoklis? Ja Ferguss Sleitons jums patīk, nu, tad viss ir kārtībā. Bet, ja ne vai arī jūsu sirds pieder citam, — un viņa izteiksmīgi uzlūkoja Vivianu, — tad esiet piesardzīga. Esiet ļoti uzmanīga ar Sleitonu! …

Mis Kingmane piesarka.

— Mana sirds nav aizņemta, — viņa at­bildēja, — bet es netaisos kļūt par Sleitona sievu.

Saruna ievirzījās citā gultne. Misis Dodē pastāstīja Vivianai, kā viņiem klājas salā.

—  Mums ir diezgan lieli pārtikas, galveno­kārt konservu, krājumi. Bet. tā kā nav zi­nāms, vai šie krājumi papildināsies, tad pie tiem ķeras tikai ārkārtējā gadījumā, īpaši pie miltiem. Maizi, vīnu, gaļas un sakņu kon­servus izsniedz tikai slimniekiem. Parastais ēdiens ir jūrā noķertās zivis. Vienveidīgā uz­tura dēļ cilvēki bieži vien saslimst ar cingu. Tādiem slimniekiem izsniedz devu no nolik­tavas.

—   Sakiet, bet vai visi šie kuģi nevar no­grimt?

—   Mūsu profesors Līderss apgalvo, ka šajā vietā neesot dziļš. Pie tam kuģi šeit grimuši vairākus gadsimtus, paceldami jūras dibenu. Un tagad mēs atrodamies uz īstas salas, kas sastāv no bojā gājušiem kuģiem. Mums šeit ir iemīļotas pastaigu vietas, savas ielas un laukumi — lielo kuģu klāji —, «kalni» un «ielejas» … Te dzīvo seši pērtiķi, vairāki suņi un pieradināti putni, kurus mēs noķērām, kad tie atpūtās uz salas pārlido­juma laikā. — Vecenīte nopūtās. — Ko lai saka? Cilvēks pie visa pierod. Un tomēr gri­bētos vēl ieraudzīt zemi, gribētos, lai manus vecos kaulus apglabā smiltājā … ~

Megijas bažas piepildījās. Mis Kingmanei drīz vien iznāca sadursme ar Sleitonu.

Viņš ielūdza Vivianu pie sevis uz pēcpus­dienas tēju. Un, kad viņa atnāca, Sleitons gandrīz bez kāda ievada piedāvāja viņai kļūt par tā sievu. Meitene kategoriski atteica viņam. Sleitons lūdzās, tad sāka draudēt.

—   Saprotiet taču, ka tas ir neizbēgami. Un jūsu pašas interesēs. Kopā ar mani jūs būsit drošībā, jums būs viss nepieciešamais. Jūs lieliski apkalpos… Eš zinu, jūsu tēvs ir bagāts. Tomēr visas viņa bagātības ir graši salīdzinājumā ar to, kas pieder man. Es jums parādīšu lādes, pilnas ar zeltu, un bril­jantu un pērļu kaudzes; jūs ņemsit smarag­dus pilnām riekšavām no maniem dārgu­miem. Viss piederēs jurns.

—   Es neesmu bērns, lai rotaļātos ar akmentiņiem. Šeit visus šos dārgumus var tikai bārstīt no vienas rokas otrā.

—   Piekrītiet! Piekrītiet ar labu, citā­di… — Un viņš cieši saspieda Vivianas roku pie elkoņa,

—   Vai es te neesmu atstājusi paplāti? — pēkšņi pavērusi durvis, iejautājās misis Dodē un ienāca kajītē.

Sleitons īgni saviebās, pagāja gabaliņu nost no mis Kingmanes un klusēdams gai­dīja.

Večiņa turpināja šaudīties pa kajīti. Viņš zaudēja pacietību.

—  Vai jūs drīz vāksities prom?