Nogrimušo kuģu sala

Plašā kopkajīte bija godam uzposta. Pie sienām ņirbēja dažādu nāciju karogi, kas bija paņemti no bojā gājušiem kuģiem, un krāsaini dranas gabali. Pāri visai telpai krustām šķērsām bija izkārtas aļģu virtenes. Gaisā ūdenszāles ātri vien nobrūnēja un iz­skatījās diezgan nožēlojamas, bet, ko lai dara, citus zaļumus nevarēja dabūt. Toties galdus greznoja vairāki lielu, baltu puķu pušķi — ziedi atgādināja ūdensrozes. Rotājumu papil­dināja pie griestiem piekārtas laternas dažā­dās krāsās. Garais galds bija apkrauts ar aukstām uzkodām, vīnu un pat šampānieša pudelēm.

Salas iedzīvotāji kopš paša rīta skraidīja kā sasviluši.

Pievakarē visus šos nožēlojamos skrandai­ņus nevarēja pazīt.

Katram slepenā lādītē glabājās diezgan pieklājīgs apģērbs. Vēl nekad viņi nebija skuvuŠies tik rūpīgi, ar tādu centību kopuši no sukas un ķemmes atradušos matus, ne­kad nebija tērējuši tik daudz ziepju un ūdens un tik ilgi apbrīnojuši sevi spoguļu laus­kās …

Spoguļi rādīja visdažādākās sejas: gan melno nēģera seju, kas laistījās kā sodrējiem noziesta, gan dzeltenā ķīnieša šaurās acis, gan veca jūras vilka sāls un vēju saēsto seju, gan spilgti sarkano indiāņa seju ar dī­vainiem ausu rotājumiem.

Bet viņi visi — veci un jauni, balti un melni — domāja vienu un to pašu: «Patie­šām, esmu gluži pieņemams! Ko var zināt? Un kas var paredzēt mīklainās sievietes sirds kaprīzes?»

Ar vārdu sakot, lai cik mazas bija izre­dzes, ikviens loloja cerību, ka izraudzīs tieši viņu.

Kopkajītes vidū bija ierīkota tāda kā tri­bīne.

Tur, uz šī paaugstinājuma, tieši deviņos vakarā uzveda mis Kingmani — baltā kleitā, kā jau līgavu — kopā ar viņas pavadonēm Idu Dodē un Megiju Floresu.

Viņai parādoties, sāka dziedat koris. Dzie­dājums neizcēlās ar saskanīgumu, un Vivianas muzikālajai dzirdei tas šķita briesmīgs, toties koristiem nevarēja pārmest iedvesmas trūkumu. Laternas šūpojās un karogi plandī­jās, kad vairāki desmiti piesmakušu, sēcošu balsu rēca un dārdināja: «Slava, slava, slava!»

«Līgava», bāla, satraukta un sadrūmusi, uzkāpa uz paaugstinājuma.

Sleitons viņu uzrunāja, teikdams šim no­tikumam atbilstošus vārdus. Viņš norādīja, ka likums, pēc kura ikvienai sievietei, kas nonāk Nogrimušo Kuģu salā, jāizrauga vīrs, ir negrozāms.

— Varbūt jums, mis, šis likums šķitīs bargs. Taču tas ir nepieciešams un, galu galā, taisnīgs. Pirms šī likuma izdošanas jautājumu izšķīra spēcīgākā tiesības, nažu ciņa starp pretendentiem. Un salas iedzīvo­tāji gāja bojā kā epidēmijas laikā .. .

Jā, varbūt tas patiešām bija pareizi, taču mis Kingmanei no tā nekļuva vieglāk. Viņas acis neviļus meklēja atbalstu. Tomēr viņa neredzēja starp klātesošajiem ne Gatlingu, nedz kaut vai Simpkinsu. Sleitons pamanīja šo skatienu un pasmīnēja.

Katram pretendentam vajadzēja pieiet pie līgavas, palocīties un gaidīt atbildi. Līgava ar galvas mājienu atbildēja «jā» vai «nē».

Līgavaiņi nāca cits aiz cita… Visa ši virkne mis Kingmanē modināja tikai šaus­mas, riebumu un nicinājumu, dažbrīd arī ne­vilšu smaidu — kad, piemēram, viņas priekšā ar spieķīti rokā «savā labākajā izskatā» no­stājās visvecākais salas iemītnieks — itālietis Džulio Boko.

Jāsaka, ka klusībā Sleitons baidījās no šī Metuzāla kā no konkurenta. Patiešām, Boko bija labas izredzes. Viviana, raugoties uz viņu, vilcinājās ar atbildi, it kā apdomāda­mās, bet pēc tam tāpat noraidoši pakratīja galvu un tādējādi, pati to nezinādama, iz­glāba Boko dzīvību, jo šajā īsajā svārstību brīdī Ferguss Sleitons jau bija nolēmis «at­brīvoties» no Boko, ja laime uzsmaidīs vi­ņam. Visi nodefilēja garām mis Kingmanei. Pēdējais viņas priekšā nostājās Sleitons …

Mis Kingmane, pārlaidusi skatienu viņa stāvam, apņēmīgi papurināja galvu. «Nē».

— Oho! Tas tik ir joks! Ko tagad darīt? — atskanēja saucieni,

Sleitons bija satrakots, bet valdījās.

— Mis Kingmane neizvēlējās nevienu no mums, — viņš teica, ārēji saglabādams mieru. — Taču mūsu likumus nevar atcelt. Vajadzēs tikai mainīt izvēles veidu. Es iesaku šādu gājienu: mis Kingmanei jākļūst par manu sievu. Ja kāds tam nepiekrīt, lai nāk ārā, un mēs mērosimies spēkiem. Kas uzva­rēs, tas dabūs viņu. — Un Sleitons, ātri uzrotījis piedurknes, nostājās cīņas pozīcijā.

Kāds brīdis aizritēja nogaidošā klusumā.

Piepeši, atskanot vispārējai smieklu šaltij, vecais Boko nometa svārkus un, nemaz neatlocījis piedurknes, droši gāzās virsū Sleitonam. Viņus ielenca pūlis. Varēja redzēt, ka Boko kādreiz bijis labs bokseris. Viņam iz­devās veikli atvairīt vairākus Sleitona sitie­nus. Vienu reizi, trešajā izklupienā, viņš pats diezgan sāpīgi iebelza Sleitonam no apakšas pa žokli, bet tūlīt, saņēmis spēcīgu sitienu pa krūtīm, nogāzās uz grīdas. Viņš bija uz­varēts.

Pēc viņa iznāca jauns pretendents — īrs OHara. Tas bija stiprs, plecīgs puisis, un viņu uzskatīja par vienu no labākajiem bok­seriem.

No jauna iedegās cīņa. Tomēr Sleitons, spēcīgs, mierīgs un metodisks, ātri vien pie­veica arī šo pretinieku. OHara, asinīm noplūdis, gulēja uz grīdas un spļāva ārā izsistos zobus.

Trešais sāncensis neatradās …