Nogrimušo kuģu sala

—       Pie mums klīst tādas runas, ka viņu tur, kontinentā, sen gaidot karātavas. Un tā iznāk, ka Nogrimušo Kuģu sala viņam ir vispiemērotākā vieta: šeit jau nu gan neviens viņu neatradīs. Es taču būtu gatavs pa gaisu aizlaisties prom! Sleitons ir rupjš despots. Viņš mūs ir pamatīgi saņēmis rokās. Kas gan par prieku vecumdienās saņemt dunkas un pārtikt no zivīm vien! Un man tā patīk labi paēst… vai, kā patīk!… Kaut jel vienu reizi dabūtu cilvēciskas pusdienas! …

Un viņi apklusa, katrs domādams savu domu.

Pēc tam kad Gatlings bija uzvarējis Sleitonu, «publiski apkaunojis» viņu — kā runāja salā — un izrāvis no viņa rokām mis Kingmani, Gatlings bija nolemts nāvei un saprata to. Sleitons tikai gaidīja izdevīgu gadījumu; viņš gribēja sāncensi iznīcināt tā, lai pats paliktu malā un vēl vairāk nenoskaņotu pret sevi mis Kingmani. Gatlingu varēja glābt tikai bēgšana. Bet kā no šejie­nes aizbēgt? Ne plosts, ne laiva nevarēja tikt uz priekšu šajā zaļajā aļģu putrā. Ternips ierosināja domu par bēgšanu vācu zemūdenē.

Vislielākajā slepenībā tika gatavota bēg­šana.

Sazvērestībā bez Gatlinga un Ternipa pie­dalījās mis Kingmane, Simpkinss, Ternipa sieva un trīs matroži, kuriem bija zināma sajēga par darbu ar mašīnām. Vajadzēja tikai sakārtot zemūdeni.

—   Nu? Iesim?

—  Oh, iesim gan! — Ternips padevīgi atbildēja, un viņi devās ceļā.

Zemūdene patiešām bija gandrīz pilnīgā kārtībā. Sis tas bija sarūsējis, šo to vaja­dzēja salabot. Visas galvenās mehānisma daļas bija saglabājušās. Bija pat radiotelegrāfa aparāts.

Sākās remontdarbi. Tie veicās gausi. Vaja­dzēja ārkārtīgi piesardzīgi naktīs iet uz turieni pa apkārtceļiem, garām «rezidencei», kur stāvēja sardze, un strādāt līdz rītausmai, lai paspētu atgriezties jau stundu pirms sau­les lēkta.

Pamazām zemūdene bija sagatavota, uz tās nogādāta pārtika: konservi, maize un vīns. Bet divas dienas pirms paredzētās aiz­braukšanas atgadījās nepatīkams misēklis. Aizrāvies darbā, Gatlings nedaudz aizkavē­jās. Kad viņš ar diviem matrožiem nāca atpakaļ, viņi sastapa saliniekus no Sleitona partijas, kas bija izgājuši rītausmā zvejot. Tie aizdomīgi noskatījās uz Gatlingu un pagāja garām . .. Nebija šaubu, ka Sleitons jau šodien uzzinās par Gatlinga aizdomīgo nakts pastaigu divu matrožu sabiedrībā un neatstās to bez ievērības …

Vajadzēja rīkoties bez kavēšanās.

Un Gatlings lika tūlīt paziņot bēgšanas dalībniekiem, lai viņi apbruņojas (tas bija paredzēts) un iet uz zemūdeni. Sala modī­sies ne ātrāk kā pēc stundas. Ar to pietiktu. Pēc divdesmit minūtēm bēgļi bija sapulcēju­šies. Neviļus juzdami satraukumu, viņi devās ceļā uz zemūdeni.

Tā savlaicīgi bija nogādāta kādā vietā, kas bija samērā brīva no aļģēm un kur to varēja iegremdēt dziļumā. Pie veca tvaikoņa stāvēja neliels plosts.

II. Bēgšana

Bēgļi pamanīja, ka viņiem dzenas pakaļ. Vajātāji pa nolaidenu laipu tuvojās no «kalna» — visaugstākās fregates. Vajadzēja pasteigties.

Ternips un viņa cienījamā otrā puse bija galīgi zaudējuši spēkus, turēdamies līdzi jau­nākajiem ceļabiedriem. No klāja uz klāju — augšup, lejup, augšup, lejup — pa nedroša­jām laipām skrēja Gatlings, mis Kingmane, Ternipi-Dodē, Simpkinss un trīs matroži.

Palaidis visus sev garām, Gatlings apstā­jās pie šauras laipas, kas savienoja karavelas vraku ar vecu tvaikoni, salauza dēļus un iesvieda tos ūdenī. Tādējādi izdevās aizka­vēt vajātājus, kuriem no šīs vietas vajadzēja izklīst pa apkārtceļiem.

Bija dzirdams, ka Sleitons, kas vadīja vajātājus, skaļi lamājas pie izpostītās laipas.

Bēgļi bija ieguvuši laiku, lai ar plostu dotos prom no krasta uz zemūdeni. Taču braukt varēja ārkārtīgi lēni. Kaut gan šai vietā bija samērā maz aļģu, tomēr tās ķērās pie plosta un ik brīdi vajadzēja apstāties un ar rokām attīrīt ceļu.

Bēgļi tikko bija veikuši pusi ceļa, bet vajā­tāji jau atradās tajā vietā, kur stāvēja plosts.

—        Padodieties! Griezieties atpakaļ, citādi es nevienu neatstāšu dzīvu! — no «krasta» kliedza Sleitons, vicinādams šauteni virs galvas.

Atbildes vietā viens no matrožiem pakra­tīja dūri.

—       A, suns! — Sleitons iesaucās un izšāva. Lode ieurbās plostā.

Sākās apšaudīšanās.

Salinieki atradās izdevīgākā stāvoklī. Viņus aizslēpa masti un kuģu vraki, kamēr plosts brauca pa klaju vietu.

Starp vajātājiem bija visi salas iedzīvo­tāji.

—   Ak, kungs! — vecā Ternipa noteica.

Paskatieties, mis, pat Megija Floresa at­vilkusies ar savu mazo; re, kur viņa raugās, aizslēpusies aiz klāja, redzat? …

Sleitons kaut ko pavēlēja. Daļa salinieku nokāpa pie ūdens un sāka uz ātru roku meistarot plostu. Aizbraucēji šāva uz viņiem. Rau, viens iekrita ūdenī… re, arī otrs, pavē­cinājis roku, vaidēdams rāpjas uz zvejnieku laivas klāja . ..

Bēgļi pagaidām bija palikuši sveikā. Sali­nieki, kas sen nebija turējuši šautenes rokā, nevarēja trāpīt mērķī. Lodes krita ap plostu, saceldamas šļakatas. Taču drīz vienu no matrožiem uz plosta ievainoja kājā. Kāda lode izskrēja cauri plīvuram, kas vēdīja ap mis Kingmanes galvu.

Salu jau atstāja plosts ar pieciem apbru­ņotiem saliniekiem.