Nogrimušo kuģu sala

— Tas man nav skaidrs. Varbūt nejaušs laupītājs … Svarīgi ir tas, ka es nevarēšu attaisnoties … Visi pierādījumi liecina pret mani … Un mums visiem ilgotais krasts jums nozīmē glābiņu, bet rnan — bojāeju. Tikko es speršu kāju uz zemes, atkal būšu noziedznieks, un mūsu ceļi šķirsies, — viņš klusi nobeidza, raudzīdamies uz Vivianu.

Mis Kingmane noskumusi pieliecās un noskūpstīja Gatlingu uz pieres.

—   Es jums ticu! Manās acīs jūs nekad nebūsit noziedznieks.

—   Pateicos. — Un viņš aizvēra acis.

III. Bez gaisa

No rīta Gatlings jutās labāk. Drudzis bija pierimis. Viņš aizgāja uz radiotelpu un nosūtīja radiotelegrammu ar «SOS» signālu (nelaimes signāls — «Ģlābiet mūsu dvēse­les!»), norādot zemūdenes atrašanās vietas garuma un platuma grādu.

Zemūdenes apkalpe bija satraukta. Elek­trība deva blāvu gaismu. Elpošana bija apgrūtināta. Skābēklis gāja uz beigām. Par katru cenu vajadzēja pacelties virs ūdens, bet blīvās ūdenszāles cieši turēja savu lau­pījumu …

Vecie Ternipi gulēja uz grīdas, plaši atplestām mutēm tverdami gaisu. Jaunie nejutās neko labāk.

Trūka strāvas, un spuldzes kuru katru brīdi varēja nocļzist.

—   Atlicis viens vienīgs līdzeklis, — Gat­lings teica. — Jāizkļūst ārā pa torpēdu lūku un jāmēģina ar nazi attīrīt ceļu starp aļģēm. — Un viņš paņēma nazi. — Es pamē­ģināšu …

—  Jūs esat prātu zaudējis, Gatling. Ar ievainotu roku …

—   Tas ir neiespējami! — atskanēja arī citas balsis. Un visi saskatījās, it kā meklē­dami, kas uzņemsies šo riskanto soli.

—   Zināt ko, Gatling. — Negaidīti panācās uz priekšu Simpkinss. — Jūs izglābāt man dzīvību, un es esmu jūsu parādnieks. Es uzņemos šo lietu. iNerunājiet pretī! Tas nav nekāds upuris. Galu galā, ja jau reiz jāmirst, vai tad nav vienalga, kur. Dāmas var novērsties! — Ātri izģērbies un apbruņojies ar nazi, viņš teica: — Esmu gatavs! Ja pēc divdesmit minūtēm zemūdene neuzpeldēs, tas nozīmēs, ka esmu pagalam.

Ātri atskrūvēja lūkas iekšējo vāku, Simp­kinss ielīda šaurajā caurulē, vāku aizskrū­vēja ciet, un tai pašā laikā automātiski atvē­rās ārējais vāks …

Simpkinss pazuda. Vilkās mokošu gaidu pilnas minūtes.

Bet Simpkinss pa to laiku kā torpēda izšā­vās no zemūdenes sāna un, ķerdamies pie ūdenszālēm, sāka ātri strādāt ar nazi. Saju­tis, ka trūkst gaisa, viņš uzpeldēja augšā, atvilka elpu un atkal ienira zajganajā jūras dzelmē. Darbs virzījās uz priekšu lēni.

Aizvien īsāki kļuva periodi, kad viņš strā­dāja zem ūdens, aizvien ilgāk vajadzēja atpūsties virspusē …

Zemūdenē valdīja puskrēsla, cilvēki savieb­tām, piesarkušām sejām slāpa nost un sasprindzināti vēroja pulksteņa minūšu rādī­tāju …

Desmit… Piecpadsmit… Septiņpads­mit … Deviņpadsmit… Divdesmit… Div­desmit piecas … Divdesmit sešas … Bei­gas …

Puse apkalpes jau bija gandrīz nesamaņā. Spuldzēs kā dziestošas ogles kvēloja tikai sarkanas uguntiņas. Skanēja vaidi. Cilvēki tvēra sev pie krūtīm; daži vārtījās pa grīdu, līda kaktos zem mēbelēm, citi rāpās augšup, trausās uz galdiem un krēsliem un kā krastā izmestas zivis kārām, plaši atplestām mutēm meklēja kaut malciņu svaiga gaisa. Acis spiedās ārā no orbītām. Pieri klāja auksti, sviedri. Bet visur gaiss bija saindēts.

Un šajos pēdējos izmisuma brīžos cilvē­kiem likās, ka zemūdenes priekšgals mazliet paceļas, atkal nosveras lejup, un tad tā lēnām sāk celties augšup. Jā, tā nebija halu­cinācija. Dziļummērītāja bultiņa liecināja to pašu. Vēl un vēl…

— Mēs esam virspusē!

Gatlings un divi matroži trīcošām rokām steidza atskrūvēt vāku.

Piepeši visus apžilbināja spoža gaisma. Zemūdenē ieplūda dzīvinoša jūras gaisa strāva.

Gaiss. Gaisma. Dzīvība.

Cilvēki priecīgā burzmā rāpās augšup, vilka līdz vecos Ternipus, ievainoto matrozi.

Gatlings metās pie Simpkinsa, kas nekus­tīgi gulēja kuģa korpusa malā … Simpkinss aiz pārguruma bija zaudējis samaņu, bet drīz vien atguvās.

Un pēkšņi — jauns prieka vilnis: pie apvāršņa, kūpinādams melnos dūmeņus, parādījās milzīgs amerikāņu tvaikonis. Tas nāca šurp. Tas bija pamanījis zemūdeni. Tas signalizēja.

Vētrainais prieks izvērtās par klusu saviļ­ņojumu … Jo tuvāk nāca tvaikoņa milzīgais, pelēkais stāvs, jo vairāk likās, ka satrūkst kādi pavedieni, kas bija vienojuši šos cilvē­kus. Šī grupiņa sašķēlās atsevišķos cilvēkos ar savām personīgām rūpēm, savu likteni, saviem ceļiem.

Jo tuvāk nāca kuģis, jo svešāki viņi kļuva.

Miljardiera meita, netīrie matroži, nolai­dies Ternips, — kas viņiem kopīgs? Sim­pkinss un Gatlings — atkal ienaidnieki.

Gatlings bija mierīgs, bet drūms.

Bet Simpkinss jau bija pārģērbies un jautri svilpoja dziesmiņu.

Vēl dažas minūtes — un tad viņi atradās uz tvaikoņa.

IV. Izglābšanās

Viņiem pretī nāca kapteinis; pasažieri ielenca viņus ciešā lokā … Simpkinss ar profesionālu sejas izteiksmi kā ēna sekoja Gatlingam.