Nogrimušo kuģu sala

Trīs… Pusčetri… Simpkinsa joprojām nebija. Kapteinis steidzināja izbraukšanu. «Līdz krēslai jāizkjūst no piekrastes joslas, kur ir dzīva kustība,» viņš sacīja, «jo vairāk tādēļ, ka tuvojas migla.»

Četros viņi nolēma doties ceļā. Sirēna grie­zīgi iekaucās kā ievainots fantastisks milzu kaķis, un kuģis sakustējās. No krasta māja ar cepurēm un lakatiņiem.

Piepeši vairāki cilvēki, kas stāvēja pašā piestātnes malā, parāvās sānis, un viņu vietā parādījās Simpkinss, nosvīdis, izpūris, ce­pure atgāzta pakausī. Viņš izmisīgi kliedza, vēcinādams rokas.

«Izaicinošā» kapteinis izlamājās un pavē­lēja dot atpakaļgaitu. Simpkinss jau bija iesvempies kuterī un brauca uz kuģi, nerim­dams vēcināt rokas.

—   Tūkstošreiz piedošanu! — viņš sauca, kāpdams augšā pa trapu. — Šausmīgi stei­dzos … Neparedzēta aizkavēšanās … — Un viņš parādījās uz klāja.

—   Kas jums atgadījies? — pa pusei ba­žīgi, pa pusei izsmejoši vaicāja Viviana, ap­skatīdama Simpkinsu.

—   Nekas .. . Neliels bokss ar vecu paziņu, Dzimu Šķielaci… Kāda negaidīta sastapša­nās! .. . Tas nelietis aizbēga; viņa laime! Ja es nesteigtos … — Un, pats sevi mierinā­dams, viņš piemetināja: — Nekas, neizspruks. Tas ir sīks putnelis … Uzlikšu kompresi, un viss pāries.

Migla aizsedza krastus. Kuģis brauca lēni. Laiku pa laikam nokaucas sirēna.

—   Vēss, iesim lejā, — ieteicās Viviana un kopā ar vīru nokāpa bioloģijas laboratorijā. Tur jau strādāja profesors Tomsons un divi asistenti — Tamms un Millers.

Laboratorija bija diezgan ietilpīga istaba ar lielu kvadrātveida logu sienā un diviem sešstūrainiem iluminatoriem griestos. Kreiso sienu aizņēma fotolaboratorija, labo — ķīmi­jas laboratorija. Virs platiem galdiem, ku­riem bija daudz mazu atvilktņu kā aptiekā, bija ierīkoti grāmatplaukti. Brīvajās sienu vietās bija piestiprināti dažādi žebērkļi, har­pūnas, plaukti un plauktiņi ar pudelītēm un preparātiem. Katra platības pēda bija izman­tota. Pat pie griestiem piestiprinātas ovālas kārbas, kādas lieto naturālisti, un atsperu svari. Laboratorijas vidū stāvēja milzīgs galds. Tur bija izvietoti mikroskopi, preparē­šanas, izbāzņu un herbāriju gatavošanas piederumi: skalpeļi, šķēres, pincetes, spiedes. Vairākas taburetes ar grozāmiem sēdekļiem bija nostiprinātas tā, ka tās varēja pārvietot gar galdu. Tomsons nesteidzīgi staigāja pa laboratoriju, nesteidzīgi pārcilāja burkas, dūkdams zem deguna, un darbs viņa rokās veicās raiti.

Vakars pagāja diezgan garlaicīgi. Bet naktī sirēna nejāva gulēt. Uz rīta pusi sirēna apklusa, un Viviana iemiga ciešā, veselīgā miegā.

Pienāca saulains, skaidrs rīts. Viņi dzēra kafiju uz klāja zem sauljuma. Okeāns, vel­dams tumšzilus viļņus, vienmērīgi, ritmiski elpoja, spirgtais jūras gaiss jundīja možumu, un, aizmirsusi nakts bažas un šaubas, Vi­viana teica:

—   Cik labi, Redžinald, ka mēs devāmies šajā ceļojumā!

—   Un kā vēl! — Simpkinss, kas jau bija noņēmis pārsaitēs, atsaucās Gatlinga vietā. — Mēs varēsim atklāt Sleitona noslēpumu.

—   Un Sargasu jūras noslēpumus, — do­mīgi teica profesors Tomsons. — Tamm, sa­gatavojiet dragu. Vajag izsekot jūras dibenu.

Kamēr Tamms gatavoja dragu nolaišanai dzelmē, Tomsons turpināja:

—   Jūra ir kā daudzstāvu ēka. Katrā stāvā dzīvo savi iemītnieki, kas nepaceļas augšējos stāvos un nenolaižas apakšējos.

—   Jāpiebilst — tā ir ne tikai jūrā vien, — teica Simpkinss. — Arī uz zemes pagraba iedzīvotājs neciemojas beletāžā …

—   Tur ir neliela atšķirība. — Sarunā iejaucās Millers. — Cilvēki no pagraba va­rētu dzīvot arī «beletāžā», kā jūs sakāt, bet jūras iemītnieki… tiem šāda pārvietošanās nozīmētu bojāeju. Ja dziļūdens zivs nav piesardžīga un paceļas augstāk par noteiktu robežu, tā pārsprāgst, kā eksplodē tvaika katls, kad tā sienas neiztur iekšējo spiedienu.

—       Hm … tātad jūras beletāžas iemītnieki var gulēt mierīgi, nebaidoties uzbrukuma no apakšas?

—   Katrā stāvā ir savi plēsoņas.

Tamms nolaida dragu — taisnstūrainu me­tāla rāmi, pie kura piestiprināts maisveida siets. Lai maiss būtu smagāks, pie tā bija piesieti akmeņi.

—       Cik dziļi nolaist? — jautāja Tamms, kopā ar Milleru izritinādams trosi.

—      Kādus sešisimt metrus, — Tomsons at­bildēja.

Visi klusēdami vēroja darbu.

—   Samazināt gaitu! — Tomsons pavēlēja.

Kapteinis deva rīkojumu.

—   Ko tad liktenis mums sūta?

Divi matroži gāja palīgā Milleram un Tammam.

Tikko draga parādījās virs ūdens, Tamms un Millers reizē iesaucās:

—   Linofrina!

Visi ziņkāri piesteidzās apskatīt jūras * briesmoni. Zivs sastāvēja no milzīgas mutes ar lieliem zobiem, tikpat milzīga maisa — vēdera — un astes. Šim ķēmam pie zoda bija zarains izaugums (zivju pievilināšanai, kā paskaidroja Tomsons), bet uz virsžokļa — kaut kas līdzīgs snuķim ar paresninājumu vidū.

—   Tas ir spīdošs orgāns, tā sakot, perso­nīgs elektriskais apgaismojums.

—   Bet kālab zivij vajadzīgs apgaismo­jums? — Simpkinss jautāja.

—   Tā dzīvo dzelmē, kur neiekļūst saules stari.

—   Dzīvot mūžīgā tumsā — tad ta prieks! Kas tām licis izvēlēties tik sliktu mājokli!