Nogrimušo kuģu sala

Bobs, kas neizrādīja izbrīnu, ieraudzīdams Floresu Sleitona vietā, bija pārsteigts par jaunā gubernatora uzsvērti pieklājīgo izturē­šanos, kamēr iepriekšējais bija familiārs.

Bet Floresam bija savs aprēķins: parādīt, kāda starpība radusies, stāvoklim mainoties. Un viņš nebija kļūdījies. Bobs tā kā sarāvās un, steidzīgi tipinādams uz izeju, godbijīgi atbildēja:

—   Lūdzu, nāciet.

Viņi iegāja lielā, pustumšā kajītē, kas bija pārvērsta par garderobi. Divas sienas aiz­sedza skapji. Gandrīz pusi kajītes aizņēma milzīgas melnā ozolkoka lādes ar griezumiem, apkaltas ar nosūbējušu varu un sudrabu.

Nēģeris atvēra skapju bīdāmās durvis. Ta­jos labā kārtībā karājās dažādu laikmetu, profesiju, tautību tērpi, — kā liela operas teātra kostīmu noliktavā.

—   Šeit ir privātie uzvalki, — nēģeris pa­skaidroja, ņemdams ārā senlaicīgus svārkus ar augstām apkaklēm un platiem atlokiem, krāsainas zīda vestes, kas bija piesūkušās ar miklurna dvaku.

Floress noraidoši papurināja galvu.

Otrā skapī bija modernāki uzvalki: smo­kingi, vizītsvārki un pat frakas.

—   Neder, neder.

Pie skapja ar jūrnieku formas tērpiem Flo­ress pakavējās mazliet ilgāk. Viņš pataustīja vienu frenci no lieliskas angļu vadmalas — kapteiņa apģērbu —, bet, brītiņu padomājis, aizvēra ari šo skapi.

—  Tas nav tas, ko es vēlētos, Bob. Un tas ir viss?

—  Vēl ir šeit, — nēģeris atbildēja, norādī­dams uz lādēm.

—   Atveriet!

Bobs ar pūlēm pacēla smagos vākus. Flo­ress brīnījās, nejuzdams mikluma un trūdu smaku. Vāki tik cieši piegūla lādēm, ka iekšā bija pilnīgi sauss.

Kad nēģeris pacēla tīru audekla gabalu, ar ko bija rūpīgi pārsegts lādes saturs, Floress neviļus skaļi iesaucās un viņa acis iedegās. Šeit bija salikti dārgi spāņu tērpi, kuru pie­griezums liecināja, ka tiem ir ne mazāk par divisimt gadiem.

Aksamīta (samta) kamzoļi — aveņkrāsā, zili, sarkani — bija izšūti ar zeltu un pērlēm. Aproces un lielas apkakles no smalkām mež­ģīnēm vairākās kārtās, krāsainas zīda auklas, zīda mežģīnes nebalināta audekla krāsā — viss pārsteidza ar savu greznumu un smalko darbu. Sieviešu tērpi bija vēl krāš­ņāki. Šīs garās, spilgtās zīda, brokāta un samta kleitas ar robotām piedurknēm, kas nokarājās līdz zemei, vērta smagas uzšūtie smaragdi, rubīni, pērles …

«Kāda bagātība!» Floress nodomāja. «Bet mēs pārtikām no zivīm vien.»

Viņš izvēlējās vairākus tērpus.

—  Aiznesiet uz manu kabinetu. Bet zeķes un apavi?

—   Viss kas ir. — Un, salīcis zem smagās nastas, Bobs aizstiepa tērpus uz Floresa kajīti.

Palicis viens, Floress izraudzīja tumši ķiršsārtu, ar sudrabu izšūtu kamzoli un apģērbās.

Kad viņš apskatīja sevi spogulī, tad pats bija pārsteigts par efektu. Viņš bija pārvēr­ties ne tikai arēji, bet, šķiet, arī iekšēji. Kur cēlusies šī vīrišķīgā pašcieņa, šis pašpārlie­cinātais skatiens, šie cienīgie žesti?

Viņš sasita plaukstas un teica nēģerim, kas pārsteigts blenza viņā plaši ieplestām acīm:

—   Ataiciniet misis Megiju!

«Misis Megiju!» Nēģeris steidzīgi metās izpildīt pavēli.

Floress mazliet bija pārsteidzies ar vēlamo efektu: Megija ne pa jokam pārbijās, kad, atvērusi kajītes durvis, ieraudzīja sudrabā un pērlēs mirdzošu spāņu grandu [1] . Pat tad, kad Floress sāka smieties, viņa nevarēja uzreiz atgūties.

—   Ģērbies ātrāk, te ir tavs tērps, — teica Floress, rādīdams uz gaišzilu kleitu.

Megija, kas bija ģērbusies vairāk nekā vienkārši — vieglā blūzītē un īsos, salāpītos brunčos —, tik tikko pieskārās kleitai un palika nedroši stāvot.

—   Nu, ko tad tu stāvi?

—   Es… es nemaz nezinu, kā to var uzģērbt.

Patiesību sakot, Floress par visām šīm spožajām auklām un mežģīnēm nezināja vai­rāk kā Megija un nevarēja viņai palīdzēt. Taču iedzimts sievietes instinkts palīdzēja Megijai atrast katram tualetes piederumam īsto vietu. Un, kamēr Floress kārtoja plecu šalles galus un spoguļa priekšā pielaikoja zobenu ar zelta spalu, viņa jau bija gatava.

Pagriezušies viņi izbrīnā raudzījās viens otrā, nepazīdami un sajūsminādamies.

Patiešām, tas bija skaists pāris. Melnīgsnē­jais, iedegušais Floress izskatījās ļoti efek­tīgs.

«Velns parāvis! Viņa taču ir īsta skaistule! Kur man bijušas acis?» Floress nodomāja.

—   Tagad var sākt svinīgo pieņemšanu, — viņš skaļi teica un, pasaucis nēģeri, deva rīkojumu sasaukt visus kopā. Arī tas bija jaunums. Sleitons nevienu nelaida savā kabinetā.

Ja Nogrimušo Kuģu salā pēkšņi būtu iera­dušies cilvēki no citas planētas, tas droši vien nebūtu atstājis lielāku iespaidu. Sali­nieki izbrīnā burtiski pārakmeņojās. Pat vēs­turnieks Līderss stāvēja, muti pavēris, un izskatījās ārkārtīgi pārsteigts.

Kad visi bija sanākuši, Floress uzrunāja viņus: