Nogrimušo kuģu sala

Un pamazām migla ieguva zeltainu nokrāsu. Zeltainu mākoņu vāli savijās garā sloksnē, un, rau, tā vairs nav sloksne, bet upe, liela, zila upe, Dzelteni tīrumi, dzeltenas klintis, klintī izdobta mājiņa, pie kuras dur­vīm vējā plīvo papīra pūķis. Tēvs pie mājas kaut ko drāž pēc ķīniešu paraduma — nevis prom no sevis, bet uz savu pusi. Pa upi brauc zvejnieks, stāvēdams laivas pakaļgalā un cilādams airi. Viss tik tuvs, pazīstams, mīļšl Upmalā zied īrisi, skaisti violeti īrisi.

Kad Hao-Žeņs atģidās no reiboņa, bija nakts. Migla bija izklīdusi. Tikai atsevišķi lēveri kā rēgi ātri traucās uz ziemeļiem. Valdīja klusums. Retumis iešļakstinājās kāda zivs. Pie apvāršņa kāpa augšup sarkans mēness. Tas neatspulgoja ūdenī. Aļģes tikai vāri vizēja kā matēts stikls. Vienīgi šur tur, nelielos «āliņģos» — vietās, kas brīvas no aļģēm —, ūdenī atdzirkstīja mēness gaisma.

Netālu no salas tieši pa aļģu segu slīdēja siluets, kas skaidri izcēlās uz lēcošā mēness fona. Ķīnietis izberzēja acis un ielūkojās ciešāk. Pazīstams stāvs. Ka tad, protams, tas ir viņš, nelaiķis kapteinis Sleitons! Tikai bez svārkiem. Bet miroņi jau nejūt nakts drēg­numu. Kālab viņš te klīst? Kas viņam vaja­dzīgs? Hao-Zeņam sāka klabēt zobi.

No rīta ķīnietis pačukstēja ausī savam draugam Boko:

— Kapteinis staigāja. Sleitons naktī stai­gāja pa ūdeni. Pats redzēju. Nelaiķi slikti apglabāja. Dikti slikti ir tā glabāt cilvēku. Tāpēc staigā. Būs nelaime! Slikti būs, m-m-m . ..

Boko piekrītoši māja ar galvu, ar nožēlu raudzīdamies uz ķīnieti, un domāja: «Naba­dziņš, cauri ir ar viņu, pilnīgi prātiņu pazau­dējis no tās nolādētās dziras.»

Pēc dažām dienām šī saruna atkārtojās. Ķīnietis atkal bija redzējis mirušo kapteini, kas lēnām pastaigājies pa jūru. Boko neiz­turēja.

— Tu man esi apnicis ar savu mironi! Zini ko — es šonakt dežurēšu kopā ar tevi. Un skaties tu man, ja tu ieraudzīsi, bet es nere­dzēšu, — tad jums, diviem miroņiem, vaja­dzēs kopā pastaigāties pa jūru! Iemetīšu tevi ūdenī, liec aiz auss!

Nakts bija tumša. Debesis sedza biezi mākoņi. Smidzināja lietus. Boko šķendējās, tīstīdamies salāpītajā mētelī.

Ap vieniem naktī Boko pirmais netālu no salas tumsā samanīja cilvēka ēnu. Bija tik tumšs, ka grūti būtu atšķirt stāva kontūras. Bet kaut kas līdzīgs cilvēkam patiešām kustējās pa ūdeni un pazuda tumsā.

Boko juta, ka viņam rokas metas aukstas.

—   Redzi? — ķīnietis čukstēja, ar trīcošu roku tvarstīdams Boko plecu.

—   Cst!

Un viņi sēdēja līdz rītam, aiz bailēm nespēdami ne pakustēties.

Tikai tad, kad uzlēca saule, Boko atvieg­loti nopūtās. Drīz ziņa par kapteiņa Sleitona rēgu aplidoja visus salas iedzīvotājus un sasniedza Floresu. Viņš neticēja spokiem, bet vēsts par apkārt klīstošo Sleitona rēgu satrauca viņu kā neskaidrs briesmu drauds.

«Kāpēc viņi redzēja tieši Sleitonu? Vai tad viņiem būtu tā žēl? Varbūt vaino mani, ka es iegrūdu Sleitonu jūrā, nevis sniedzu viņam palīdzību? Bet viņš taču gandrīz bija izlaidis garu … Vai… Muļķības! Gluži vienkārši cilvēki aiz gara laika izkūkojuši prātu. Vajag ātrāk sagādāt viņiem izklaidē­šanos,» Floress domāja.

Vakarā viņš slepeni ataicināja Boko un palūdza aizvest uz to vietu, kur viņi bija redzējuši rēgu. Taču ne šinī, nedz nākamajā naktī spoks nerādījās. Floress atplauka.

—   Redziet nu! Es taču teicu, ka jums tikai izlicies. Pietiks noņemties ar blēņām! Rīt, lūdzu, ierodieties pie manis uz apspriedi. Mums jāapdomā ekspedīcijas plāns. Un neaizmirstiet uzvilkt savu oficiālo tērpu, — nez kādēļ jūs to sen neesat uzģērbis.

—  Pietaupu, — Boko vientiesīgi atbil­dēja. — Tāds dārgums!

—  Mūsu mūžam pietiks, Boko!

IV. Izgaisusī sala

Jau novakarē «Izaicinošais» bija izgājis no sargasu joslas. Un agri no rīta, kad Gat­lingi izgāja uz klāja, viņi ieraudzīja, ka vis­apkārt plešas zils okeāna klajš, kurā tikai vietumis pavīd nelieli brūnaļģu plankumi.

—   Savādi, vai patiešām mēs būtu tik stipri novirzījušies uz dienvidiem? — Gat­lings jautāja profesoram Tomsonam, kas pētīja kādu nelielu zivi, kura bija iekļuvusi tīklā.

—   Mēs braucam gar pašu siltās straumes malu, kur tā cīnās ar auksto. Aukstās plūs­mas ir aiznesušas sānis daļu aļģu. Rīt mēs griezīsimies uz ziemeļiem un dosimies iekšā pašā biezumā.

—   Kāda dīvaina zivs! — Viviana iesau­cās. — Paskaties, Redžij!

Zivij pie galvas bija plats, ieapaļš vairodziņš, kas sastāvēja no raga plāksnītēm; tās ķermeņa apakšdaļa bija tumšāka nekā augš­daļa.

Tomsons saudzīgi ielaida zivi lielā ūdens bļodā. Tā tūlīt apgriezās uz muguras un cieši piespieda vairodziņu pie bļodas dibena.

—   Pamēģiniet paņemt, — Tomsons skubi­nāja.

Gatlings paņēma zivi aiz astes un mēģi­nāja pacelt, bet veltīgi: zivs bija kā pieau­gusi pie bļodas dibena. Tomsons smējās.

—   Redziet, kāda interesanta radība! Tā ir eheneīda jeb plūkšņu zivs. Par šo zivi senatnē stāstīja veselas leģendas, it kā tā varot apturēt kuģi, piesūkdamās pie zem­ūdens daļas. Skatieties! — Un Tomsons, gan ar pūlēm, atrāva eheneīdu no bļodas.