Nogrimušo kuģu sala

Gatlingu pārsteidza zinātnieka uztraukums un steiga. Simpkinss bija labs peldētājs, tur­klāt, izpeldoties siltajā, gandrīz karstajā ūdenī, nevarēja arī saaukstēties.

Taču Tomsons baidījās par citu: viņš zināja, ka haizivis bieži peld baros. Tur, kur bijusi viena, var gadīties vairākas.

Un viņa bažas nebija veltīgas. Tiešām, tuvumā pēkšņi parādījās nez no kurienes uzradušās haizivis. Tās ātri tuvojās Simp­kinsam, kas vēl nebija pamanījis plēsoņas. Tikmēr kuģis jau bija dažus metrus attāli­nājies no Simpkinsa.

—   Ātrāk, Simpkins, ātrāk! — citi skubi­nāja viņu.

Kapteinis pavēlēja apturēt mašīnu, bet apķērīgie matroži, negaidīdami rīkojumu, drudžainā steigā nolaida laivu.

—   Ko jūs uztraucaties? Es peldu kā kor­ķis! — sauca Simpkinss, vēl nenojauzdams briesmas, taču, redzot, ka visu skatieni pie­vērsti nevis viņam, bet gan kaut kam jūrā, atskatījās, šausmās sarāvās un sāka izmisīgi strādāt ar rokām un kājām. Bet samirkušais.

apģērbs apgrūtināja peldēšanu.

Kad laiva ar trīs matrožiem sasniedza Simpkinsu, arī haizivis bija klāt. Viena, papeldējusi zem Simpkinsa, jau pagriezās uz muguras un atvieza savu plato rīkli, kurā rēgojās vairākas rindas zobu, bet viens no matrožiem iegrūda atvērtajā rīklē airi, kas acumirklī tika sasmalcināts sīkās šķēpelēs. Un tas izglāba Simpkinsu. Otrs matrozis palīdzēja viņam ieķepuroties laivā.

Plēsoņas, pārskaitušās, ka laupījums izsprucis, šaudījās ap laivu, mēģinādamas to apgāzt. Vairākas reizes haizivīm tas gan­drīz vai izdevās. Laiva griezās riņķī, svērās sānis, tajā smēlās ūdens. Viens matrozis atkāvās ar aira palieku, pārējie naski airēja. Beidzot matroži un Simpkinss ar lielām pūlēm piestāja pie «Izaicinošā» un uzkāpa uz kuģa.

Visi atviegloti nopūtās.

Simpkinss smagi elsa. No viņa apģērba pilēja ūdens, satecēdams mazās peļķītēs uz klāja.

— Pateicos jums, — viņš beidzot izgrūda. — Iešu pārģērbties. — Un, apmetis lielu līkumu gulošajai haizivij, slapjās kājas plakšķinādams, Simpkinss nokāpa kajītē.

Tomsona zinātniskā kolekcija strauji papildinājās. Jūras adatas un jūras zirdziņi, aktenārijas, lidojošās zivis, eža zivis, plan­kumainie zilradži, krabji, garneles, moluski, graciozie hidroīdie polipi, kladokorīnas, salpas nonāca burkās ar spirtu, pārvērtās par izbāzņiem un skeletiem, piepildot laboratoriju un blakus kajītes.

«Izaicinošais» pagriezās uz ziemejiem un brauca pa blīvu aļģu paklāju.

Lai gan bieži lija lietus, Tomsons nepaguris nodevās Sargasu jūras pētīšanai. Gat­lings palīdzēja viņam, un laiks aizritēja nemanot. Vakaros, pēc pusdienām, viņi apsē­dās mājīgi iekārtotajā kajītē un klausījās Tomsona aizraujošos stāstījumus par jūras iemītniekiem — dīvainu, neparastu pasauli, kas tik maz līdzinājās pazīstamajai virs­ūdens pasaulei.

No visiem ekspedīcijas dalībniekiem vie­nīgi Simpkinss garlaikojās un jutās nelai­mīgs. Viņa organisms bija pieradis pie pastāvīgas kustības. Nervu sasprindzinā­jums, kas nesaraujami saistīts ar riskantiem pasākumiem, viņam bija nepieciešams kā narkotiska viela. Un šajos mierīgajos apstāk­ļos Simpkinss jutās gluži slims. Žāvādamies viņš klaiņoja pa kuģi, traucēja visiem, sākot ar kapteini un beidzot ar kurinātāju, īgni ņurdēja, smēķēja un nicīgi spļāva jūrā.

Pieturējās drūmas, pelēkas dienas. Daž­brīd migla ietina visu baltā autā. Sajā okeāna daļā nedraudēja sadursme ar citu kuģi, tādēļ «Izaicinošais» brauca, nepalēni­nādams gaitu; tikai retumis, drošības labad, iekaucās sirēna, un šī skaņa baisi plosīja apkārtējo klusumu.

— Kur gan tā sala pazudusi! — Simp­kinss pukojās.

Nogrimušo Kuģu sala patiešām bija kā noskalota no okeāna virsas. Pēc visiem aprē­ķiniem, tai vajadzēja atrasties šajā rajonā. «Izaicinošais» klejoja pa pašu Sargasu juras centru, mainīdams virzienu, bet salas nebija.

Aizritēja diena pēc dienas, bet visapkārt bija tās pašas pelēkās debesis, brūnā aļģu sega, nepārredzama, miglā tīta tāle.

Nu jau ne vairs tikai Simpkinss vien, bet arī Gatlingi sāka raizēties, vai viņiem izdo­sies atrast salu, kas nav iezīmēta nevienā kartē.

Kādu vakaru visi sanāca kopā, lai apspriestu stāvokli. Kapteinis raustīja plecus:

—     Ko tad es varu darīt! Mēs meklējam kā akli. Tā varam braukāt gadu — un tikpat nebūs nekāda rezultāta. Mūsu ceļojums ir ieildzis. Komanda ir neapmierināta. Matroži rūc: «Sajā purvā var tikai vardes ķert.»

—     Ko tad jūs iesakāt? — Gatlings jau­tāja.

Kapteinis atkal paraustīja plecus.

—    Es iesaku izbeigt šos bezjēdzīgos mek­lējumus un griezties atpakaļ.

Gatlings iegrima domās.

—   Kāds ir jūsu ieskats, profesor?

Tomsons noplātīja rokas.

—     Ko es varu teikt? Katra brauciena diena dara zinātni bagātāku. Tomēr, ja visi izlems, ka jāatgriežas, es neiebildīšu.