Nogrimušo kuģu sala

Vispārējā aizrautība bija tik liela, ka atra­dās labprātīgi ziedotāji, kas izlauza savos mājokļos daļu grīdas vai arī «kāpnes» — vienkāršu dēli, kam bija pienagloti šķērs­koki —, lai tikai ātrāk pagarinātu tiltu. Taču, taupības spiesti, viņi nebūvēja platu tiltu. Pa to varēja iet tikai viens cilvēks. Bet šī taupība arī paildzināja būvdarbus, jo vienam cilvēkam visu laiku vajadzēja staigāt pakaļ materiāliem. Tomēr arī te drīz atrada izeju: salinieki sastājās rindā un sniedza dēļus cits citam. Trīs dienās bija pievārēta vairāk nekā puse ceļa.

Beidzot pienāca svinīgais brīdis: piektās dienas vakarā, kad jau bija satumsis, tika pienaglots pēdējais dēlis, kas savienoja abas salas.

Lai cik liela bija vēlēšanās tūlīt apciemot jauno salu, -salinieki bija spiesti doties atpa­kaļ, jo Floress pavēlēja atlikt apmeklējumu līdz nākamās dienas rītam.

Salinieki saviļņoti gandrīz visu nakti negulēja un šaja diena, kam piederēja ļoti izcila vieta Nogrimušo Kuģu salas vēsturē, pieceļas pirms saullēkta.

Viņi visi kā viens sapulcējās uz fregates; iegrimušā kuģa sānos klājs saskāras ar ūdeni, — no šīs vietas sākās tilts.

— Mūsu darbs vainagojies panākumiem,— teica Floress, uzrunādams saliniekus. — Ar pirmo saules staru mēs pacelsim savu karogu uz jaunās salas!

Un salinieki devas ceļa.

Pa priekšu gāja Floress ar karogu, aiz viņa Boko, OHara, Līderss, tālāk sekoja pā­rējie salas iemītnieki.

Ūdens plakšķēja zern laipas, dēļi līgojās. Vairāki cilvēki iegāzās ūdenī un smiedamies rāpās ārā, aļģēm aplipuši. Daudziem iepati­kās šis negaidītais tērpa papildinājums. Sa­linieki vilka ārā no ūdens garos, brūnos ūdensaugus un izrotājās ar tiem. Indiānis uzsāka gaudulīgu kara dziesmu. Ceļiniekiem priekšā aizvien lielāks auga sāniski sasvēries okeāna tvaikonis, kas aizsedza jauno salu. Blakus tā pakaļgalam, kas mazliet pacēlās virs ūdens, atradās neliela zvejas laiva, uz kuras balstījās tilta pēdējais dēlis. Sala ne­bija liela — pavisam kādi desmit kuģi. Taču saliniekus gaidīja zināma vilšanās: kuģi ne­atradās cieši kopā, bet gan izklaidus. Arī šeit vajadzēja būvēt jaunas laipas, lai savienotu izkaisītos kuģus. Viņi tomēr nolēma neatlikt svinības. Salinieki ar pūlēm uztrausās augšā pa slīpo tvaikoņa klāju un tā augstākajā vietā piestiprināja karogu.

Apsēdušies uz klāja, salinieki kāri vēroja jaunās formas un aprises. Laikam gan liel­pilsētas iedzīvotājam neviena izrāde nebūtu sagādājusi tādu baudījumu, cik daudz deva saliniekiem šo sadauzīto, izpostīto kuģu aina. Un šķiet, visvairāk ar jauno salu bija apmie­rināts Līderss.

—   Korvete ar vienu nesegtu divdesmit liel­gabalu bateriju … Deviņpadsmitā gadsimta sākums. Oho! Holandiešu burinieks, vismaz no astoņpadsmitā gadsimta sākuma. Tas tik ir vectētiņš! Ek, kur tas atnests! Bet tur ir cits večuks — riteņkuģis. Tas dzimis pašā deviņpadsmitā gadsimta sākumā Amerikā un pat jaunībā varēja vilkties ne ātrāk kā piecas jūras jūdzes stundā, — Līderss skaidroja.

Taču visu uzmanību saistīja baismīgs skats: uz korvetes «ar nesegtu divdesmit liel­gabalu bateriju» visu klāju sedza skeleti. Saulē izbālējušie kauli žilbinoši mirdzēja. Ap skeletu kājām šur tur vēl rēgojās skran­das — varbūt pēdējās satrunējušu zābaku atliekas. Toties ieroči — lielgabali, zobeni, dunči — bija labi saglabājušies, lai arī sa­rūsējuši.

Salinieki pieklusa. Katrs atbilstoši savai iztēlei iedomājās kuģa bojāejas šausmīgo ainu.

—  Vajadzēs novākt skeletus, — Floress teica, — šeit ir diezgan daudz dzīvošanai derīgu kuģu. Nu, kā ir, šai dienai pietiks?

Rīt atnāksim, ierīkosim pārējās laipas un apskatīsim kuģu iekšieni.

Nelabprāt salinieki kāpa lejā. Kādam pa­slīdēja kāja, viņš novēlās lejā pa klāja slī­pumu un iekrita ūdenī. Taču, par brīnumu, viņš nenogrima.

—   Šeit ir sekls! — viņš iesaucās.

Tas visus interesēja. Salinieki ar kājām iztaustīja pamatu. Izrādījās, ka zem ūdens ir nogrimušu kuģu klāji un paliekas. Ievērojot zināmu piesardzību, no viena kuģa varēja pāriet uz citiem. Salinieki, sajūsmā klaigā­dami, izklīda pa salu.

Piepeši nelielas, samērā jaunas barkas rūmē atskanēja tāds kā zvēra rēciens, pēc tam izbijies iekliedzās indiānis, saukdams palīgā. Indiānis izspruka no rūmes un metās bēgt.

—   Tur … zvērs … briesmīgs pērtiķis … gorilla …

Salinieki kā izbiedēts ganāmpulks sapulcē­jās vienuviet, cieši spiezdamies un slēpda­mies cits aiz cita. Viņi neizturējās gļēvi, kad bija skaidrs, kas ir ienaidnieks. Bet tur slē­pās kāda nezināma būtne.

—   Kas nāks man līdzi? — Floress uz­sauca. Boko baidījās pazaudēt savu augsto titulu un kamzoli, — un viņš sekoja Floresam. Aiz viņa gāja arī OHara.

Floress uzmanīgi ielūkojās barkas iekš­pusē. Tur bija dzirdama ņurdēšana. Kad acis aprada ar tumsu, Floress ieraudzīja, ka kaktā sēd cilvēkam līdzīga kaila būtne ar lielu, pinkainu galvu. Grīstēs savēlušies mati un bārda nokarājās gandrīz līdz ceļgaliem. Roku nagi bija gari, sagriezušies.

—   Kas tu esi? — Floress pajautāja angļu, pēc tam spāņu valodā.