Nogrimušo kuģu sala

Sleitons varēja uz vietas nogalināt Flo­resu, bet negribēja ar slepkavību sarežģīt savu atgriešanos pie varas.

«Lai to izdara paši salinieki,» viņš nodo­māja. «Floress no nāves neizbēgs.»

Un, kad spānietis šausmās ieplestām acīm paskatījās uz Sleitonu, bijušais gubernators, ritmiski šūpodams rokā otru bumbu, mierīgi teica:

—   Ja jūs man nepaklausīsit bez ierunām un nekavējoties neatzīsit mani par guberna­toru, es sviedīšu otru bumbu, un jums būs beigas.

Horess svārstījās. Padomājis viņš atbil­dēja:

—   Labi. Es piekrītu, ja jus apsolat, ka at­stāsit mani dzīvu.

—  Jūs redzat, es jau to esmu darījis, — Sleitons atbildēja.

Floresu pārsteidza šī neizprotamā augstsir­dība. Patiešām, vai tad Sleitonam nebija iespēja viņu nogalināt uzreiz?

Sleitons uzmeta vienu no krastā guloša­jiem dēļiem uz izpostītā tilta gala.

Floress un pārējie salinieki pilnīgā klu­sumā uzkāpa uz salas.

«Kas notiks tālāk? Kas uzvarēs?» salinieki domāja, ar šausmām uzlūkodami Sleitonu.

Sleitons bija paļāvies uz savu neparasto ietekmi. Viņa vārds vienmēr bija likums. Viņa priekšā cilvēki trīcēja. Un tagad, lai gan Sleitons bija izdēdējis, apaudzis ar ķerainu bārdu, ģērbies saplēstā, asinīm no­traipītā kreklā — tai pašā, kas viņam bija mugurā Gatlinga bēgšanas laikā —, viņš bija briesmīgs, vēl briesmīgāks nekā agrāk.

Viņš redzēja, kadu iespaidu atstājis uz sali­niekiem, un bija apmierināts.

—    Apcietināt viņu! — Sleitons mierīgi teica, norādīdams uz Floresu.

Floress sarāvās un strauji izslējās.

—    Jūs tikko apsolījāt atstāt mani dzīvu,— viņš atgādināja.

—    Jā, dzīvu, bet ne brīvībā, — Sleitons vēsi attrauca. — Bet, kas attiecas uz jūsu dzīvību, šo jautājumu lai izšķir salinieki, pamatojoties uz salas likumiem. Jūs pats zi­nāt, ko esat noziedzies!

Jā, Floress to zināja un zināja arī likumu, ka par salinieka nogalināšanu vai slepkavī­bas mēģinājumu tiek piespriests nāves sods.

Bija pienācis izšķirošs brīdis.

—    Ko jūs vēl stāvat? Apcietināt viņu! — Sleitons, sākdams skaisties, atkārtoja.

Vairāki cilvēki nedroši tuvojās Floresam.

—    Apstājieties, neprātīgie! — Floress iesaucās. — Viņš mani notvēra lamatās, viņš mani piekrāpa. Taču šīs lamatas domātas arī jums. Vai tiešām jūs gribat atkal nonākt šī despota varā, atkal pārtikt no jēlām zivīm un staigāt kankaros?

Sleitons nebija ņēmis vērā vienu, proti, ka viltīgais Floress ir iekarojis popularitāti sa­linieku vidū. Redzēdams, ka Floresa vārdu ietekmē viņu noskaņojums mainās, Sleitons gribēja pārtraukt sava pretinieka runu, bet Floress piepeši iesaucās:

—  Apcietināt viņu!

Boko kājas trīcēja no bailēm, bet «pienākums pirmajā vieta» — papriekš viņš, tad OHara, pēc tam pārējie no visām pusēm metās virsū Sleitonam un sagrāba ciet, iekams viņš bija paspējis mest otru bumbu.

Sleitons nebija gaidījis tādu iznākumu un nikni lādējās.

Floress bija uzvarējis.

Sleitonu aizveda uz «cietumu» — ogļu kuģa enkurķēdes telpu —, un pie durvīm nolika sardzi.

Floress bija uzvarējis pirmajā kaujā. Bet kas būs tālāk? Sleitonu nedrīkstēja atstāt dzīvu, un tai pašā laikā ir grūti viņu publiski un likumīgi nogalināt, — viņš nav neko tādu noziedzies, par ko viņu varētu sodīt.

Floress lieliem soļiem staigāja pa kajīti, apdomādams, ko iesākt. Viņš baidījās atstāt Sleitonu dzīvu kaut līdz rītam. Jānogalina, tas ir skaidrs. Tikai jānogalina tā, lai salā neviens par to neuzzinātu. Tātad kopā ar Sleitonu vajadzēs novākt arī sargu, pēc tam… Sargasi prot glabāt savus noslēpu­mus. Un visi domās, ka Sleitons pratis iz­kļūt laukā, nositis sargu (sarga līķi var at­stāt turpat) un aizbēdzis.

Jā, tā Floress izdarīs. Bet ko gan upurēt, ko šonakt nolikt sardzē? Vislabāk ķīnieti. Tik un tā viņš drīz nomirs no sava opija. No viņa nav nekāda labuma. Staigā kā aizsnau­dies, ir vārgs, tikko kustas. Ar viņu būs viegli tikt galā.

Tātad šonakt Sleitona rēgs beigs baidīt saliniekus …

VII. Vecais Boko

Simpkinsa plāns patiešām bija pareizs. «Izaicinošais» drīz vien atrada straumi, kura veda uz pašu Sargasu jūras vidu. Tiesa, straume plūda diezgan lēni, bet ceļotāji bija pārliecināti, ka tā aiznesīs viņus uz Nogri­mušo Kuģu salu. Daudzas pazīmes apstipri­nāja šo pārliecību. Jo tālāk «Izaicinošais» brauca, jo biežāk sastapa kuģu vrakus, sa­lauztas barkas, otrādi apsviestas laivas … Virs kādas laivas kapteinis Murejs pamanīja putnu baru; tie griezīgi ķērca un gaisā kā­vās.

—   Dala laupījumu. Laivā droši vien ir līķi, — viņš teica.

Kad kuģis pienāca tuvāk, ceļinieki ierau­dzīja bēdīgu ainu: laivas dibenā gulēja cil­vēka līķis. Putni bija tik cieši apsēduši šo līķi, ka to gandrīz nevarēja saredzēt. Ūdenī mudžēja haizivis, kas ieskriedamās grūstīja laivu, mēģinādamas to apgāzt un iegūt lau­pījumu.

Kādu vakaru, kad Viviana laboratorijā pa­līdzēja Tomsonam izbāzt dzīvniekus, viņa izdzirdēja Simpkinsa saucienu:

—   Sala!. Es redzu Nogrimušo Kuģu salu!

Visi izskrēja uz klāja.