Nogrimušo kuģu sala

Sleitons tumsā aptaustīja sava cietuma, sienas. Tās bija gludas un necaurlaidīgas, apsistas ar skārdu. Ne loga, ne mazākās spraudziņas — izejas nebija. Taču pēc daudiem mēģinājumiem Sleitonam izdevās at­rast virs durvīm nelielu, apaļu caurumu, kurā viņš diez vai varētu iebāzt pat galvu. Ieķē­ries tajā ar rokām un uzvilcies augšā, Sleitons palūkojās ārā. Pie pašām durvīm stā­vēja kāds cilvēks.

—   Kas sardzē? — Sleitons stingri uzklie­dza, kā viņš mēdza darīt, kad naktīs pārbau­dīja posteņus.

Ķīnietis sarāvās, izdzirdējis pazīstamo pavēlošo balsi. Viņš domāja par Zilo upi, un šī balss aizbaidīja viņa sapņojumus. Sa­kopojis domas, ķīnietis atbildēja:

—   Hao-Žeņs.

—   Kādēļ tu bez kavēšanās neatbildi, kad ar tevi runā gubernators? Tu biji iemidzis, stulbeni? Atver aizbīdni, man jāpārbauda ieslodzītie!

Ķīnietim galvā bija juceklis. Kaut kur no augšas skanēja Sleitona balss. Tumsā nekā nevarēja saredzēt. Un Hao-Žeņs nesaprata, kur atrodas gubernators.

Hao-Žeņs jau sen bija atradis patstāvīgi spriest. Viņš spēja tikai paklausīt. Kapteinis Sleitons pavēl. Ar to pietika. Ķīnietis ātri atgrūda bultu. Tajā brīdī pienāca Floress. Ienaidnieki negaidīti sastapās pie pašām durvīm. Sleitons iegrūda Floresu enkurķēdes telpā. Starp viņiem sākās cīņa. Sleitonam nejauši gadījās pa rokai Floresa zīda plecu šalle, kas bija atraisījusies. Sleitons satvēra to un aizžņaudza pretiniekam rīkli. Floress vēl spārdījās, bet Sleitons paspēja izmukt ārā un aizgrūst aizbīdni. Tad viņš piegāja pie ķīnieša, sagrāba to aiz pleciem, pacēla vārgo ķermeni gaisā, sapurināja un nošņāca:

—   Vai tā stāv sardzē? Daudz netrūka, ka tu būtu palaidis vaļā noziedznieku. Ejam!

Ķīnietis sapurinājis, atelpoja priekā, ka viegli ticis cauri, un klunkurēja pakaļ Sleitonam.

Tā Sleitons atkal kļuva par salas guber­natoru. Kad pienāca «Izaicinošais», Sleitons aizsūtīja Boko vest sarunas.

Pastāstījis atbraucējiem jaunumus, vecītis bailīgi paskatījās uz salas pusi un steidzīgi noteica:

—   Es esmu aizpļāpājies. — Un piepeši, pieņemdams oficiālu izskatu, viņš svarīgi paziņoja: — Nogrimušo Kuģu salas guber­nators atsūtīja mani uzzināt, kas jūs esat un kālab ieradušies pie salas.

Gatlings padomāja, tad, uzlicis roku Boko uz pleca, sacīja:

—   Ziniet ko, Boko, atmetiet šo toni, un ru­nāsim kā veci draugi. Mēs negaidījām, ka šeit atkal sastapsimies ar Sleitonu. Jūs zi­nāt, ka mūsu šķiršanās nebija diez cik draudzīga. Taču pret saliniekiem mums nav nekādu ļaunu nodomu. Mēs ar sievu un pro­fesoru Tomsonu atbraucām šurp, lai pētītu Sargasu jūru. Pie reizes nolēmām apciemot arī jūs. Un, ja nu reiz esam atbraukuši, tad mēs apmeklēsim salu, vai nu kapteinim Sleitonam tas patīk vai ne. Bet. lai neapgrūti­nātu jūs, uzdodot vest riskantas sarunas ar Sleitonu, mēs viņam nosūtīsim radiotelegrammu: uz salas taču ir radiouztvērējs.

Radiotelegramma, ko tūlīt nosūtīja, ska­nēja šādi:

«Gatlingi, Simpkinss un profesors Tom­sons vēlas izkāpt uz salas. Par piekrišanu signalizējiet ar baltu karogu. Gatlings.»

Acīmredzot radiotelegramma bija uztverta, jo pēc kāda laika no rezidences puses atska­nēja šautenes šāviens. Lode atsitās pret laivu, nošķeldama šķēpeli no borta.

—   īsi un nepārprotami! — Gatlings teica. — Tagad skaidrs, vairs nav ko kaut­rēties. Lai izvairītos no asins izliešanas, no­sūtīsim vēl vienu radiotelegrammu. Tu, Vi­viana, drošības dēļ nokāp kajītē.

«Ja jūs nekavējoties nepiekritīsit, -es pavē­lēšu bombardēt salu,» bija teikts otrajā radiotelegrammā; un par atbildi atskanēja otrs šāviens.

Gatlings jau gribēja dot pavēli apšaudīt salu, bet Tomsons ieteica atlikt karadarbību līdz rītam.

—   Jau tumšs, laikam gan patiešām labāk pagaidīt līdz rītam. Sala neaizbēgs, — šo domu atbalstīja arī kapteinis Murejs.

Gatlings piekrita. Atstājis uz klāja sardzē vairākus matrožus, Gatlings nokāpa kajītē. Kapteinis Murejs, Simpkinss, Tomsons un Boko sekoja viņam.

Viviana ielēja tēju. Visi apsēdās; Boko — uz krēsla maliņas: svešie cilvēki un neierastie apstākļi mulsināja viņu. Apdedzinādamies viņš dzēra karsto tēju, sarka un krekšķēja.

—   Un tomēr… nebūs labi, — piepeši sadrumis, viņš ieteicās.

—   Kas nebūs labi? — Viviana jautāja.

—   Nu, tas pats: sāksies apšaude. Kas tur labs? Tik daudz cilvēku var ievainot.

—   Bet ko tad lai dara, Boko? — Gatlings bija nesaprašanā. — Jūs pats redzējāt, ka Sleitons nepieņēma mūsu miermīlīgos priekš­likumus.

—   Ko darīt? Par to jau es domāju, ko da­rīt. Cita nekā jau nevarēs darīt, man jāiet uz salu un jāpačukst mūsu saliniekiem: «Ne­klausiet kapteinim Sleitonam, nešaujiet!» Sakiet saviem matrožiem, lai nolaiž mani lejā … Ardievu, paldies par tēju!

VIII. Atkal uz salas