Nogrimušo kuģu sala

Naktī viņa atnāca pie Zilā strauta, un mēs devāmies iekšā meža biezoknī. Ap pusnakti iznācām meža pļaviņā, kuras vidū pacēlās augsts paugurs. Virs galvas spulgoja piln­mēness, spoži apgaismodams lielu koka elku paugura virsotnē. Līdz ceļiem, kas atradās cilvēka auguma augstumā no zemes, tas bija apkrauts ar mirdzošiem zelta tīrradņiem. Es palocījos elkam līdz zemei, nemanāni pacēlu no zemes tīrradni zoss olas lielumā un, pa­griezies pret meiteni, teicu:

—   Tagad es iešu. Parādi man ceļu uz jūru.

Meitene padomāja un teica:

—   Labi. Viens tu neatradīsi ceļu. Drīz būs klāt priesteri ar veltēm. Bēgsim …

Un mēs metāmies skriet. Ja nebūtu šīs meitenes, es divdesmit reižu būtu varējis iet bojā. Viņa mani brīdināja par lamatām, sa­indētiem ērkšķiem, lapām pārklātām dziļām bedrēm, kas sargāja svēto vietu; viņa mācēja atrast strautus un ēdamas ogas. Viņa zināja katru taciņu mežā. Mēs iznācām piekrastē tajā brīdī, kad «Sivilas» komanda, vairs ne­cerēdama, ka es atgriezīšos, cēla ārā enkuru un vilka augšā buras, gatavojoties braukt prom. Mani ieraudzīja un atsūtīja laivu. Es

pastāstīju saviem biedriem visu, ko biju pie­dzīvojis, parādīju viņiem zelta gabalu un pierunāju iet pakaļ zeltam. Viņi piekrita, un mums izdevās pārnest uz kuģi tik daudz zelta, ka mēs ar to piepildījām trīs sālītas gaļas mucas.»

—   Redziet, no kurienes tas zelts, — Lī­derss nobeidza, nolaizdams rokrakstu uz ceļiem.

—   Un kas notika ar meiteni? — Viviana jautāja.

—   Meitene teikusi Sebastjano, ka viņu nogalinās, ja viņa atgriezīsies mājās, un aiz­braukusi tam līdzi. Tālāk rokraksts stāsta par piedzīvojumiem brauciena laikā, par vētru, ierašanos šeit, ekipāžas bojāeju. Dienasgrā­matas pēdējās lappusēs rakstīts:

«Datumu nezinu. Galva deg. Rokas trīc! Visapkārt līķi. Nav spēka pārsviest miroņus pār bortu. Šorīt pirms saules lēkta nabaga meitene nomira manās rokās. Nomira mie­rīgi, ar smaidu uz lūpām. Bet iepriekšējā vakarā viņa murgos ar šausmām teica: «Dievi atriebjas! …» — Zelta mucas, —kam tās . ..» Šeit rokraksts beidzas.

Līderss apklusa, un visi kādu laiku sēdēja nekustīgi, atrazdamies dzirdētā stāsta iespaidā.

—   Jā, — beidzot Līderss ierunājās, — tādu stāstu man ir vesela bibliotēka. Nez vai ne­esmu savācis tos vairāk nekā Sleitons.

—   Es redzu, ka šis stāsts jūs saviļņojis,— Līderss turpināja, uzrunādams Vivianu. -—Ja jums nekas nav pretī, es varu piedāvāt mazu ekskursiju pa salu. Jūsu acu priekšā aizritēs gandrīz visa kuģu būves vēsture.

Visi mīļu prātu piekrita un kāpa augšā. Līderss, šķiet, steidzās atalgot sevi par gadiem ilgo klusēšanu un runāja bez ap­stājas.

— Pavērojiet šo ūdens klaidu, — viņš sa­cīja, rādīdams uz okeānu. — Klusais un At­lantijas okeāns aizņem divisimt piecdesmit piecus miljonus kvadrātkilometru — divreiz lielāku platību nekā visas piecas pasaules daļas kopā. Ne velti okeāns kopš seniem lai­kiem ir bijis bezgalības, varenības, nelokā­mas gribas simbols. Okeāna labsirdība un niknums ir neizsmeļams… Tas dod bezgala daudz, bet var arī atņemt visu — pašu dzī­vību. Nav brīnums, ka senatnē to godāja kā dievību. Bet arī šis «dievs» bija uzvarēts tai pašā brīdī, kad pirmatnējais cilvēks, iekritis ūdenī, nejauši pieķērās pie peldoša koka stumbra un pārliecinājās, ka tas notur viņu virs ūdens. Kopš šī brīža sākas okeāna pa­kļaušanas vēsture — kuģniecības vēsture. Ap­strādāt koka gabalu tā, lai tas iegūtu maksi­mālu stabilitāti, iemācīties to vadīt — tāda ir kuģu būves progresa būtība daudzu gadu tūkstošu gaitā. Manā «muzejā» jūs varat at­rast daudz tādu pirmatnēju kuģu. Rau, tur, starp veco līnijkuģi un mazo tvaikonīti, jūs redzat dažus baļķus, kas sasieti kopā ar za­riem. Plosts ir jau milzu solis uz priekšu salīdzinājumā ar vienkāršu, neapdarinātu koka stumbru: plosts ir stabilāks un var no­turēt lielāku svaru… Bet tur, netālu no plosta, augstu izslējies vieglās pirogas priekš­gals. Taču šīs laivas bez aira un buras va­rēja peldēt tikai pa straumi. Senie ēģiptieši, babilonieši, feniķieši jau mācēja lietot airus un buras. Diemžēl manā kolekcijā ir liels robs. Es varu parādīt jums kuģus, kas bū­vēti sensenos cilvēka aizvēsturiskās dzīves laikos un kurus līdz šim laikam pilnīgi tāpat būvē salās, kuras apdzīvo mežoņu ciltis; bet neesmu šeit atradis ne ēģiptiešu, nedz grieķu kuģus. Apiesim apkārt šim prāvajam burinie­kam, un es jums parādīšu visvecāko Nogri­mušo Kuģu salas kuģi.

Visi nokāpa lejā pa laipām un pēc brīža apstājās pie dīvaina kuģa karkasa.

—  Lūdzu, kā jums patīk? — Līderss teica, izstiepdams roku.

Tieši pretī Vivianai bija pa pusei zvēra, pa pusei cilvēka seja. Putna deguns, milzī­gas apaļas, neredzīgas acis un atņirgts lau­vas purns radīja spēcīgu iespaidu ar savu rupjo, bet izteiksmīgo skaistumu. Galva bija izgriezta no koka un piestiprināta pie šaura, gara kuģa smailā priekšgala. Saule, vējš un sāļais ūdens bija stipri sapostījis šo fantas­tisko seju. To kā grumbas klāja plaisas, tā­dēļ tā šķita tikpat veca un noslēpumaina kā sfinksa.