Nogrimušo kuģu sala

—   Tūkstoš gadu šis nezvērs raugās okeāna viļņos, — Līderss teica, — un varētu daudz ko pastāstīt mums, ja tā koka mēle prastu runāt. Tas mums pastāstītu par bezbailīga­jiem ziemeļniekiem — vikingiem —, kas ar šo nestabilo laiviņu iedrošinājās mest izaici­nājumu sirmā okeāna plašumiem. Seit varēja sakāpt ne mazāk par septiņdesmit drosmi­nieku. Viņi airēja, bet airiem palīgā uzvilka četrstūrainu priekšējo zēģeli; kuģa priekš­daļā bija īss klājs, kur piemesties karavī­riem. Airētājus aizsargāja vairogi.

—   Mani pārsteidz, zināt, kas, — Gatlings sacīja, — kā šis ziemeļu jūras putns varēja atlaisties tik tālu uz dienvidiem? Savā drosmē neprātīgajiem pirātiem, tāpat kā vi­siem citiem, vajadzēja ēst un dzert saldūdeni. Vai tad viņi varēja šajā čaumalā paņemt lī­dzi krājumus tik tālam ceļojumam?

—   Es arī esmu domājis par to, — Līderss atbildēja. — Visticamāk, ka stipra vētra aiz­nesusi šo kuģi tālu uz dienvidiem. Un nelai­mīgie jūras braucēji piedzīvojuši to pašu likteni, ko visi, kas nomaldījušies okeānā: badu, slāpes, asiņainu cīņu pēdējā saldūdens malka dēļ. Dzīvie pārtika no mirušo biedru līķiem, kamēr saule piespieda pārmest pāri bortam pūstošās atliekas … Ilgāk par citiem dzīvoja visspēcīgākais. Viņš viens, slāpju mocīts, vēl vairākas dienas klīda pa bezga­līgo okeāna klaidu, haizivju un plēsīgu putnu pavadīts, līdz pēdējam mirklim nezaudēdams cerību ieraudzīt zemi. Arī šis pēdējais no­mira, un vientuļais kuģis, pakļauts vēju rota­ļai, mētājās pa jūru, kamēr straume to at­dzina pie mūsu salas. Bet šo bēdīgo salu ieraudzīja tikai himēras aklās koka acis…

Netālu no šejienes stāv divi Hanzas buri­nieki. Tikai kādi trīs četri gadsimti šķir buri­nieku būvi no tā laika, kad šis te kuģītis pirmo reizi izgāja jūrā. Taču paraugieties, kāds progress! …

Līdersa pavadībā ekskursija, pāriedama no klāja uz klāju, devās pie XIV gadsimta Han­zas kuģiem.

—   Šos paprāvos tirgoņu kuģus būvēja ne tikai tirdzniecības nolūkiem, bet ari cīņai ar normāņu laupītāju kuģiem, — vienu no tiem jūs redzējāt. Pievērsiet uzmanību: tāpat kā skandināvu kuģiem, Hanzas buriniekiem ir paaugstināts priekšgals un pakaļgals. Tur atradās katapultas un pat lielgabali. Buru platība palielinājusies. Tā kā spiediens uz burām bija liels, kuģus vadīja nevis ar ai­riem, bet stūri, kas stingri nostiprināta kuģa pakaļgalā. Šie kuģi brīvi vagoja Vidus* jūru … Vai neesat nogurusi? — Līderss jau­tāja Vivianai, pamanījis, ka viņa klausās izklaidīgi.

—   Nē, — Viviana atbildēja, — es tikai biju iegrimusi domās.

—   Par ko?

—   Par jūras upuriem, par visām šīm drā­mām …

—   Upuri un drāmas, misis Gatlinga, līdz ar kuģu būves progresu gāja mazumā. Pa­raugieties uz šo portugāļu karavelu! Ar tādu kuģi Kolumbs devās savā ceļojumā uz nezināmām zemēm. Šīs karavelas faktiski noslēdz jūras braucienu «varonīgo» posmu. Deviņpadsmitais gadsimts iezīmējās ar jauna varena dzinējspēka — tvaika — izmanto­šanu. Jūras braucieni kļuva drošāki un … garlaicīgāki. Ja neesat noguruši, aiziesim uz mūsu salas rietumu krastu. Dīvaina nejau­šības rotaļa — straume sanesusi tur gandrīz tikai tvaikoņus vien. Tur jūs redzēsit tvaikoņu vectētiņu — «Savanu», nelielu riteņkuģīti, kas uzbūvēts deviņpadsmitā gadsimta trīs­desmitajos gados. Tas ir tikai trīsdesmit metru garš. Bet pagājušā gadsimta četr­desmitajos gados jau uzbūvēts pirmais dzelzs tvaikonis ar skrūvi. Tajā izmantoti visi mūs­dienu kuģu būves principi.

Vivianai negribējās sarūgtināt Līdersu, bet staigāšana pa salas ļodzīgajām laipām un nogāzenajiem klājiem bija viņu nogurdi­nājusi, kaut gan viņa nevēlējās to atzīt. Tur­klāt tvaikoņu būves vēsture viņu sevišķi ne­interesēja. Viņas vīrs pats bija kuģu būves inženieris. Viņam bija daudz grāmatu par kuģu būvi un daudz modeļu.

—   Vai mēs neatliksim šo pastaigu pa tvai­koņu kapsētu? — iejautājās Simpkinss, ku­ram gribējās ātrāk atgriezties savā miteklī un apdomāt plānu, kas brieda viņa smadze­nēs.

—   Patiešām, — Gatlings pievienojās. — Laika mums vēl daudz, un mēs paspēsim nesteigdamies apskatīt visu, kas salā ievērī­bas cienīgs.

—    Nu, labi, — Līderss mazliet vīlies no­vilka. — Atliksim.

Viņš pavadīja ciemiņus un, pusceļā atva­dījies no viņiem, devās uz savu mītni.<.

—   Šo Nogrimušo Kuģu salu, — Viviana teica vīram, kad viņi gāja prom, — varētu nosaukt par Šausmu salu. Diez vai uz zemes­lodes ir otra tāda vieta, kur tik nelielā pla­tībā būtu sakopots tik daudz cilvēku pārdzī­vojumu …

Simpkinss, atpalicis no Gatlingiem, lēnām klimta uz dienvidiem un ilgi nolūkojās uz «Sivilu» — pussabrukušu kuģi. Todien, at­runājies ar galvas sāpēm, Simpkinss pat ne­ieradās uz pusdienām. Viņa domas nodarbi­nāja tikai meža dieva zelts. Viņš dabūs šo zeltu, lai tas maksātu ko maksādams!

Simpkinss nevarēja vien sagaidīt nakti un, tiklīdz satumsa, sāka posties ce]ā. Viņš pa­ņēma ietilpīgu ceļa somu, kabatas bateriju, lielu nazi un virvi — no revolvera slepenpo­licists nešķīrās nekad — un izgāja no kajī­tes.