Nogrimušo kuģu sala

Nesagaidījuši Gatlingus pusdienās, kajītē cits aiz cita ienāca Tomsons, viņa asistenti, Floress, Līderss un, beidzot, Simpkinss. De­tektīvs bija grūtsirdīgs, gandrīz vai nomākts. Taču arī viņš ar lielu interesi, pat lielāku nekā citi, vēroja, kā nepazīstamais spēlē. Visi klusēja un klausījās, elpu aizturējuši.

Bet nepazīstamais turpināja spēlēt. Pabei­dzis vienu sonāti, viņš uzsāka otru, trešo, ce­turto. Viņa seja atplauka, acīs iedegās sa­prāts, bet lūpās parādījās sērīgs smaids. Pagāja stunda, divas, taču nepazīstamais joprojām spēlēja. Un piepeši mūzikas frāze aprāvās takts vidū, viņš atgāzās atpakaļ un saļima nesamaņā.

Nepazīstamais nogulēja bez samaņas pus­stundu. Kad jau sāka bažīties, ka viņu ne­izdosies atmodināt, viņš atvēra acis. Acīmre­dzot viņš vēl atradās skaņu varā. Tad viņš apsēdās uz dīvāna, apskatīja visus un, ierau­dzījis sievietes, aizpogāja krekla apkakli.

Mūzikas iedarbība bija apbrīnojama. Ne­pazīstamais sāka runāt, kaut arī savu vārdu un pagātni vēl nevarēja atcerēties. Viņš kļuva sabiedriskāks, bet reizē arī it kā kaut­rīgāks. Labprāt atļāva, lai viņam apcērp ma­tus un nagus, noskuj bārdu un ūsas.

Kad viņš, ģērbies vienā no Sleitona uzval­kiem, gludi skūts, sasukāts, nomazgāts, iera­dās kopkajītē, tas bija pilnīgi cits cilvēks.

«Kam viņš līdzīgs?» domāja Viviana, vē­rodama nepazīstamā seju. «Kaut kur esmu redzējusi tādu degunu, zodu. Jeb nē, ne gluži tādu. Sim ir pareizāki sejas vaibsti.» Un piepeši viņa atcerējās. Lai pārbaudītu savu minējumu, viņa uzrunāja Simpkinsu:

— Viņš ir līdzīgs kapteinim Sleitonam, vai ne?

Šie vārdi nez kādēļ atstāja spēcīgu iespaidu uz Simpkinsu.

—   Ehē, — viņš sarosījās. — Tomēr es neesmu velti atbraucis uz salu!

Kad nepazīstamais, izgāja, Simpkinss, vērsdamies pie Gatlingiem, sacīja:

—   Tagad, man šķiet, var visiem atklāt kap­teiņa Sleitona noslēpumu, kas atveda mani uz šo salu. Šeit es atradu vairāk nekā biju cerējis. Nevaru teikt, ka jau šobrīd man viss būtu skaidrs, bet Sleitona nozieguma galve­nie pavedieni man rokā. Re, tur nāk Flo­ress … Sēstieties un klausieties! Arī jums, Flores, būs interesanti uzzināt par jūsu sāncensi.

Un, ērtāk iegrozījies krēslā, Simpkinss uz­sāka:

—   Kad biju uz salas pirmo reizi — kā avārijā cietis pasažieris —, tad pēc sava profesionālā ieraduma painteresējos par gu­bernatora Sleitona personīgo arhīvu. Guber­nators, būdams pārliecināts, ka ir pilnīgā drošībā, nebija sevišķi piesardzīgs un gla­bāja dokumentus rakstāmgalda atvilktnē.

—   Simpkins, vai patiešām jūs? …

—   Rakņājos pa citu galdiem? —Simpkinss atbildēja Gatlingam. — Mērķis attaisno lī­dzekļus, mans dārgais! Jā, es to darīju Slei­tona prombūtnē. Atrast piemērotu atslēgu ir tīrais sīkums. Es izskatīju viņa saraksti un atklāju interesantas lietas. Pārējās ziņas ievācu, jau atrazdamies kontinentā. Manu

meklējumu rezultāts bija «lieta par pilsoni Gortvanu, kas uzdodas par Sleitonu». Ja šīs lietas apstākļus izklāstītu apsūdzības akta valodā, tas skanētu apmēram tā.

Kanādā, Kvēbekas provincē, Monreālas pilsētā dzīvoja kuģu īpašnieks Roberts Gortvans, kas nodarbojās ar kravas un pasažieru pārvadāšanu pa Svētā Labrenča upi.Gortvanam bija divi dēli. Vecāko sauca par Ābramu, jaunāko — Eduardu. Divi cilvēki, kas dzi­muši dažādās pasaules malās, nevarētu būt vairāk atšķirīgi kā šie. divi brāļi. Jaunā­kais — Eduards — bija labs dēls, jauks cil­vēks un ārkārtīgi talantīgs mūziķis.

Vecākais — Ābrams — kā mēdz teikt, pie­kopa «izlaidīgu dzīves veidu». Un, tā kā tēvs bija paskops, Ābrams reiz iegrābās tēva rak­stāmgaldā. Tas vēl nekas. Kad zādzība at­klājās, Ābrams uzvēla vainu brālim. Tēvs tomēr nenoticēja Ābramam, un drīz arī viņš pats dzērumā kaut kur izpļāpājās. Tēvs at­ņēma viņam mantojumu, novēlēdams visu savu kapitālu jaunākajam dēlam, Eduardam. Drīz vecais aiz bēdām un, šķiet, sirds aptau­košanās nomira. Eduards kļuva par bagātu mantinieku. Tolaik viņš beidza konservatoriju un gatavojās koncertēt Eiropā. Aiz savas la­bās sirds Eduards lielu daļu saņemtā manto­juma piešķīra brālim. Taču tas notrieca visu, un viņam atkal vajadzēja naudu. Tad Ābrams izdomāja plānu, kā tikt pie visas brāļa bagā­tības.

Ar šantāžas palīdzību dabūjis no kāda