Nogrimušo kuģu sala

Monreāļas baņķiera vairākus tūkstošus dolārļi, Ābrams laida naudu «apgrozībā»: uz­pirka ārstus, vienu otru tiesas ierēdni, un panāca, ka Eduardu atzina par garīgi slimu, bet viņu, Ābramu, iecēļa par aizbildni. Na­baga mūziķi ielika trako mājā, bet Ābrams, pārņēmis brāļa īpašumu, atkal uzsāka izlai­dīgu dzīvi. Tomēr drīz viņu piemeklēja ne­veiksme. Viņš nespēja sniegt atskaiti aizbil­dņu padomei. Nespēja tādēļ, ka sakarā ar parlamenta vēlēšanām padomē bija iecelti citi cilvēki, ar kuriem viņš acīmredzot neva­rēja vienoties par cenu. Ābramam draudēja briesmas, ka atklāsies visas viņa mahinācijas ar brāli. Piedevām trako mājā parādījās jauns ārsts — savādnieks un ideālists, kas neatzina kukuļņemšanu. Šis ārsts, izmeklējis Eduardu, konstatēja, ka viņš ir vesels. Tad Ābrams nolēma aizvest brāli kaut kur tālāk, kamēr viss nomierināsies, un vienojās ar kādu ārstu, kuram bija privāta pansija Kanāriju salās. Brauciena laikā viņiem uzbruka vētra un aizdzina uz Nogrimušo Kuģu salu. Laivā izglābās tikai trīs: Ābrams, Eduards un sanitars, kas drīzumā nomira, — nez, vai tikai Sleitons nepalīdzēja viņam šķirties no šīs grēcīgās pasaules. Brāli Ābrams atstāja Jaunajā salā, kur viņi nonāca papriekš, pats ar laivu naktī aizbrauca uz Nogrimušo Kuģu salu un paziņoja, ka viņš vienīgais izglābies. Eduards bez laivas nevarēja aizkļūt uz lielo salu. Ābrams acīmredzot paretam apmeklēja brāli, lai uzzinātu par viņa veselību.

—   Bet kādēļ tad Sleitons nenogalināja brāli? — Gatlings jautāja.

—   Testaments bija sastādīts tā, ka Eduarda nāves gadījumā visu mantu saņemtu Harvarda universitāte, kur Eduards mācījās. Un Sleitons nolēma turēt brāli Jaunajā salā, ka­mēr tas kļūs pilnīgi mežonīgs. Tad Eduarda nenormālība neradīs šaubas. Tādēļ Sleitons pats nekad nerīkoja ekskursijas uz Jauno salu. Savācis salā milzu bagātības, kas dau­dzas reizes pārsniedza viņa brāļa īpašumu, Ābrams pameta Eduardu likteņa ziņā …

Tikai vienu es īsti nezināju: vai Eduards vēl ir dzīvs. Tagad mēs zinām un varam glābt nelaimīgo. Vai talab nebija vērts ieska­tīties svešā rakstāmgaldā?

—   Bet jūs taču nezinājāt, ko tur atradī­sit, — Gatlings atbildēja.

—   Man sveša manta nav vajadzīga, es . esmu nesavtīgs cilvēks. Tagad mums tikai vajag dabūt rokā Sleitonu. Tas nav grūti. Pēc rūpīgiem meklējumiem jau esmu atradis viņu.

—  Atradis? Patiešām? — klausītāji reizē iesaucās.

—  Jā gan, atradis, riskējot ar dzīvību, — Simpkinss kautrīgi atbildēja.

XI. Ūdens un uguns

Pa to laiku, kamēr Simpkinss izsekoja Sleitonu, gudrodams, kā varētu viņu saņemt

ciet, pēc iespējas iztiekot bez asins izlieša­nas, Tomsons ar saviem palīgiem un Līderss pastiprināti nodarbojās ar Sargasu jūras pē­tījumiem. Vairākas reizes, uzvilkuši ūdens­līdēju tērpus, viņi devās zemūdens ekspedī­cijās.

Viņiem izdevās iegūt diezgan precīzu priekšstatu par Nogrimušo Kuģu salas šķērs­griezumu. Līderss aizrautīgi gatavoja rasē­jumu un reiz, kad visi dzēra vakara tēju, ieradās ar lielu papīra loksni rokās.

—   Lūdzu, skatieties, — viņš svinīgi aici­nāja, atritinādams rulli. — Nogrimušo Kuģu sala atrodas vulkāniskas izcelsmes zemūdens kalna nošķeltā virsotnē. Ap salu — kalna piekājē — dziļums sasniedz vienu tūkstoti piecus simtus metru, bet no kalna virsotnes līdz okeāna virsai ir tikai simt metru. Visu šo telpu piepilda nogrimuši kuģi, kas veido tādu kā piramīdu.

—   Kapa piemineklis, — Gatlings noteica.

—  Jā, piemineklis tūkstošiem jūras upuru. Bet reizē atklājās, ka šī piramīda ir pilsēta, kur mīt zemūdens iedzīvotāji.

—   Kā, vai tad ir arī tādi salas iemītnieki, kas dzīvo zem ūdens? — Viviana jautāja.

—   Kalmāri, tintes zivis, astoņkāji. Diez vai uz zemeslodes ir cita vieta, kur šie radījumi būtu sakopoti tādā milzīgā vairumā. Un tas ir saprotams, kādēļ. Pussabrukušie kuģi astoņkājiem ir ārkārtīgi ērti mitekļi. Viņi pa sūcēm ielien tajos un raugās ārā pa ilumi­natoriem, gaidīdami laupījumu.

—   Bet tas taču ir ļoti bīstami, — Viviana turpināja, — laisties lejā tādā vietā!

Kā nu ne! Zemūdens ekspedīcijas jāie­robežo ar atklātām vietām, un visiem jāturas tuvāk kopā. Toties mēs varam novērot inte­resantas ainas. Nesen redzējām aizraujošu skatu. Astoņkājis bija noķēris krabi un sāka rotaļāties ar to. Krabis pretojās, mēģināja atbrīvoties no taustekļu ciešā tvēriena, bet drīz pagura cīniņā. Astoņkājis vēl ilgi rota­ļājās ar krabi, novietodams to visdažādāka­jos stāvokļos. Dažreiz viņš palaida upuri vaļā un tūlīt atkal ķēra ciet.

Tagad palikusi neizsekota tikai tā salas daļa, kas atrodas dziļumā. Starp citu, mēs ievērojām, ka, jo dziļāk, jo spēcīgāka kļūst jūras straume. Acīmredzot šī straume arī sa­nes avarējušos kuģus pie Nogrimušo Kuģu salas. Mēs domājam rīt to tuvāk papētīt. Nā­ciet līdzi, Gatling, jūs vēl neesat bijis jūras dibenā, — Līderss piedāvāja.

Viviana bažīgi uzlūkoja vīru. Tomsons pa­manīja šo skatienu un teica: