Nogrimušo kuģu sala

Uz «Elizabetes» klāja pītos krēslos sēdēja Megija un Viviana. Viviana turēja klēpī groziņu ar apelsīniem, ap viņas krēslu rosījās salas četrrokainie iemītnieki — pērtiķi. Viens no tiem sēdēja uz krēsla atzveltnes un ar baudu grauza lielu apelsīnu. Otrs, apsēdies pie Vivianas, rakņājas groziņā, izmeklēdams vissulīgāko un gatavāko augli. Trīs citi, uz­jautrinoši vaikstīdamies, lēkāja ap jauno sievieti un gaidīja, kad viņiem atkal ko iedos.

—   Ej prom, Džillij, — Megija teica pērtiķim, kas sēdēja uz krēsla atzveltnes, un, pagriezusies pret Vivianu, piemetināja:

—  Viņš jūs nošļakstīs ar apelsīnu sulu.

—   Nac pie manis, mazais! — Un Megija paņēma pērtiķi un apsēdināja sev klēpī.

—   Kas tad notika tālāk, Megij? — Viviana jautāja.

Megija turpināja stāstīt par savu dzīvi salā pēc Gatlingu aizbraukšanas. Viviana uz­manīgi klausījās, barodama pērtiķus.

Piepeši, pārtraukdama Megiju, Viviana iz­bijusies iesaucās:

—   Kas tas tāds?

Megija paskatījās uz to pusi, kur raudzī­jās Viviana. «Elizabetei» tuvojās cilvēks buru audekla uzvalkā; viņam bija gari mati līdz pleciem un liela bārda.

—   Vai tas ir jaunpienācējs? Es neesmu redzējusi šo cilvēku.

—   Tas ir «mežonis», — Megija atbildēja.

—   Tā salinieki viņu iedēvējuši. Es gribēju jums pastāstīt arī par viņu, bet viņš pats atgādināja par sevi. Mēs viņu atradām Jau­najā sala. Ar mežoni bija daudz rūpju. Viņš no visiem baidījās, ierāvās kaktā un sēdēja tur kā vilcēns. Viņš ēda tikai jēlas zivis, rī­dams kā zvērs — veseliem gabaliem. Viņš bija netīrs, ļauns, drūms, neuzticīgs. Visu laiku, kamēr viņš atrodas salā, neviens no viņa nav dzirdējis ne vārda. Viņš ir mēms. Tikai vecajam Boko viņš nez kāpēc uzticas. Boko pierunāja viņu nomazgāties un uzvilkt uzvalku. Taču apgriezt viņam matus un na­gus neizdevās.

—   Vai viņš nav bīstams? — Viviana jau­tāja, vērodama nepazīstamo, kas tuvojās viņām.

—   Nē, viņš ir ļoti rāms. Brīnums, ka viņš nāk šurp. Droši vien viņa uzmanību saistījis jūsu tērps, kas salā ir neparasts.

Mežonīgais cilvēks uzkāpa uz klāja, pie­nāca klāt sēdošajām sievietēm un sāka uz­manīgi raudzīties Vivianai tieši acīs. Viņa nevarēja izturēt šo ciešo skatienu. No tā kļuva baisi.

—   Iesim kajītē, — viņa teica Megijai. Un, atstājusi pērtiķiem kurvi ar apelsīniem, kuram viss bars uzklupa trokšņodams un spieg­dams, Viviana nokāpa kajītē. Megija sekoja viņai.

—   Cik savādu iespaidu atstāj šis iezemie­tis! … Bet nē.. . viņam ir balta ādas krāsa un eiropejiski sejas panti. Drīzāk šis cilvēks ir kļuvis par mežoni. Kādēļ viņš tik dīvaini uzlūkoja mani?

Viviana saviļņota staigāja pa lielo kopkajīti.

—       Viņš ir līdzīgs kadam no šiem boja gājušiem kuģiem, — viņa turpināja. — Var­būt arī viņš, tāpat kā šie vecie vraki, kādreiz bijis jauns, dzīvojis pilnskanīgu dzīvi.. .

—   Vai nu vērts tā uztraukties! Nomieri­nieties. Uzspēlējiet man kaut ko! Esmu tā noilgojusies pēc mūzikas. — Megija ierosi­nāja, gribēdama pavērst Vivianas domas citā virzienā.

—   Jā, labi, es spēlēšu, — Viviana piekrita.

Viņa ātri piegāja pie klavierēm, nolieca galvu, mazliet padomāja un sāka spēlēt Bēt­hovena Patētisko sonāti.

Piepeši kāds ienāca, un Viviana, pārtrau­kusi spēlēt, atliecās un ieraudzīja savā priekšā nepazjstamā seju. Šī seja ar izspūrušajiem matiem bija drausmīga. Nepazīstamā acis bija plaši ieplestas, viņš smagi elpoja, apakš­žoklis drudžaini trīcēja.

Kā viņš bija ienācis? Megija sēdēja ar mu­guru pret durvīm un nebija dzirdējusi viņa soļus, ko apslāpēja mūzika.

Viviana ātri piecēlās, atspiedās pret kla­vierēm un. tik tikko valdīdamās, skatījās uz nepazīstamo. Bet viņš, nenolaizdams no vi­ņas sasprindzināto skatienu, mēģināja kaut ko pateikt.

—   Bē-bēē-ēē … hho! … — Viņa gārdzošā runa atgādināja blēšanu.

Un piepeši, kā aizmirsis par Vivianas klāt­būtni. nepazīstamais, uzmetis kūkumu, izple­tis garos, līkos pirkstus, sāka kāri aplūkot klavieru taustiņus, — viņš atgādināja ērgli, kas gatavs iecirst nagus laupījumā. Tālāk notika kaut kas vēl dīvaināks un pavisam negaidīts. Nepazīstamais apsēdās pie klavie­rēm un sāka spēlēt.

Tā bija baismīga mūzika, tikpat nesaka­rīga kā viņa valoda. Garie nagi traucēja. Nepazīstamais nepacietīgi rūca, ik pa brīdim ar zobiem nokoda kādu nagu un atkal turpi­nāja spēlēt.

Un, lai cik drausmīgi viņš spēlēja, tomēr varēja pazīt Bēthovena Patētisko sonāti. Ne­bija šaubu, ka šis cilvēks kādreiz mācījies mūziku.

Pārsteigtā Viviana pagāja sānis, apsēdās krēslā un sāka klausīties. Un apbrīnojami — drīz mūzika aizrāva viņu … Viņas acu priekšā noskaidrojās cilvēka apziņa. Jo ilgāk nepa­zīstamais spēlēja, jo pareizaks kļuva viņa priekšnesums, jo skaidrāk izcēlās muzikālās frāzes. Tiesa, sarepējušie pirksti arī tagad negribēja klausīt, bet viņš jutās aizvien dro­šāk pie instrumenta. Un līdztekus neklausīgo roku rupjajām kļūdām ievijās neparasti iz­teiksmīgas vietas.

Bija pusdienu laiks. Gatlings, izdzirdējis klavieru skaņas, ienāca kajītē pasaukt Vivianu un sastinga pie durvīm kā sālsstabs. Viviana ar zīmēm rādīja vīram, lai viņš ne­traucē spēlēšanu.