Nogrimušo kuģu sala

—   Neraizējieties, misis, tur astoņkāju nav. Mēs tieši no «Izaicinošā» nolaidīsimies at­klātā vietā, ģērbušies ūdenslīdēju tērpos. Tiem ir rezervuāri ar saspiestu gaisu. Bez tam mūsu rīcībā būs troses, ar kuru palī­dzību mūs jebkurā brīdī varēs pacelt virs­pusē. Tas it nemaz nav bīstami.

, — It nemaz? Tādā gadījumā es iešu kopā ar jums, — Viviana apņēmīgi paziņoja. Tom­sons bija mazliet samulsis par tādu pavēr­sienu. Tomēr viņš jau pazina Vivianas rak­sturu un nestrīdējās. Vīrs mēģināja atrunāt viņu, bet veltīgi.

—   Jūs taču netiksit galā ar ūdenslīdēja tērpu, — Līderss iejaucas. — Vai jūs zināt, ka gaisā tas sver divisimt kilogramu?

—   Bet ūdenī tas būs daudz vieglāks! — Viviana atbildēja. — Es esmu ļoti spēcīga. Neraizējieties par mani.

Otrā dienā agri no rīta Gatlingi, Līderss, Tomsons un viņa asistenti uzģērba ūdenslī­dēju tērpus.

Katru reizi pirms nolaišanās Tomsons matrožiem, kas palika uz klāja, un ūdenslīdē­jiem paskaidroja signālu nozīmi.

—   Atkārtoju! Paraustīt vienu reizi nozīmē: «Atrodos uz grunts, jūtos labi.» Četras rei­zes: «Celiet augšā!» [2] bieža raustīšana vairāk nekā četras reizes: «Man ir slikti, trauk­sme! .. .» Tagad uzģērbiet tērpus!

Viviana smagajā tērpā nevarēja pakustē­ties, pārējie arī ne. Viņus nolaida jūrā ar vinčas palīdzību. Ūdenī visi jutās vieglāk un brīvāk.

Ceļinieki nolaidās uz zemūdens kalna no­gāzes un, turēdamies pie tievām, bet izturī­gām tērauda trosēm, kas bija piestiprinātas pie jostām, devās lejup. Jau desmit metru dziļumā valdīja krēsla. Tomsons un Līderss, kas gāja pa priekšu, iededza kabatas bateri­jas, bet drīz vien nodzēsa tās: gaisma pievi­lināja jūras iemītniekus. Būtu bīstami saistīt haizivs vai astoņkāja uzmanību. Jo zemāk ūdenslīdēji kāpa, jo tumšāks un aukstāks kļuva. Tai pašā laikā aizvien stiprāk varēja sajust ūdens kustību lejup, it kā starp mierī­gajiem okeāna ūdeņiem plūstu strauja upe un ceļinieki ietu pa straumes vidu. Grūti bija noturēties uz kājām. Ūdenslīdēji ciešāk saspieda rokās trosi, kas tika laista lejup reizē ar viņiem.

Zaļajā dūmakā pazibēja tumšs ķermenis — varbūt haizivs. Nezināmais plēsoņa aizpel­dēja garām ceļiniekiem, pazuda un atkal pa­rādījās no otras puses. Visi sagāja ciešāk kopā. Jūras briesmonis aizpeldēja. Bet negai­dīti tas milzīgā ātrumā aizdrāzās garām Tomsonam, un, ja viņš nebūtu pieliecies, zivs to varētu pārzāģēt uz pusēm, labākajā gadī­jumā saplēst ūdenslīdēja tērpu, un Tomsons noslīktu. Pat zemūdens krēslā profesors pa­zina zāģa zivi. Viņš pagriezās pret ceļabied­riem un ar žestiem norādīja uz draudošajām briesmām. Sarunāties viņi nevarēja. Līderss nogūlās zemē un aicināja visus sekot viņa paraugam. Zāģa zivs vairākas reizes aizšā­vās viņiem pāri, pie tam vienu reizi skāra Tamma trosi un stipri parāva to. Par laimi, augšā to droši vien noturēja par signālu «jūtos labi». Citādi Tammu sāktu celt aug­šup, un zivs varētu viņu nogalināt.

Vairākas minūtes ūdenslīdēji gulēja nekus­tīgi. Zivs, vairs neredzēdama medījumu, aiz­peldēja. Visi atviegloti nopūtās savās metāla ķiverēs un piesardzīgi cēlās augšā. Taču, tik­līdz viņi devās uz priekšu, atkal parādījās viņu vajātājs. Līderss nikni lādējās, kaut ari neviens viņu nedzirdēja.. Stāvoklis bija no­pietns. Kā atbrīvoties no plēsoņas? Bija bīs­tami virzīties uz priekšu, bet ne mazāk bīs­tami arī doties augšup. Ko darīt?

Milleram ienāca prātā laba doma. Tajā brīdī, kad zivs bija labu gabalu attālināju­sies, viņš pagāja sānis, iededza kabatas ba­teriju un nolika to uz akmeņiem tā, ka gaisma krita prom no ceļiniekiem, atstājot viņus ēnā. Tad Millers atgriezās, un visi gaidīja, kas notiks tālāk. Viltība bija izdevusies. Spuldzī­tei tuvojās daždažādas zivis. Drīz vien tur ieradās arī zāģa zivs. Gaismas apžilbināta, tā neredzēja ūdenslīdējus, kas stāvēja ēnā. Toties starp zivīm, kas šaudījās gaismas kūlī, atradās ne mazums gardu kumosu, un zāģa zivs sāka rīt tos.

Taču drīz parādījās vēl viena liela zivs — plankumainā haizivs — un starp to un zāģa zivi sākās cīņa uz dzīvību un nāvi. Apgais­motajā ūdens telpā abi plēsoņas uzbruka viens otram. Tie attālinājās, tuvinājās, tren­kāja viens otru. Haizivs centās papeldēt apakšā un apsviežoties iecirst asos zobus zāģa zivs vēderā. Zāģa zivs izvairījās no trieciena ar kustību, ātru kā zobens vēziens. Taču pēc _vairākām sadursmēm zāģa zivi ievainoja. Ūdenī izplūda asinis. Tomēr arī tai izdevās ar savu zāģi briesmīgi iecirst haizi­vij. Asinis piepludināja kaujas lauku kā sar­kana migla vai ugunskura blāzmojums.

Un piepeši no augšas sāka raustīt trosi pa trim reizēm — briesmu signāls: «Ceļam augšā».

Kas tur vēl varēja atgadīties?

Drīz ūdenslīdēji sajuta, ka viņus ceļ augšā. Visus pārņēma satraukums. Acīmredzot augšā notiek kaut kas nepatīkams. Aizritēja vēl dažas mokošas minūtes. Visi neapmieri­nāti raudzījās augšup, it kā gaidīdami no turienes paskaidrojumus.

Kad ūdenslīdējus iecēla laivā un atbrīvoja no tērpiem, viņi uzzināja, kas viņu prombūt­nes laikā noticis uz salas.