Nogrimušo kuģu sala

—   Simpkinss un Floress, — teica kaptei­nis Murejs, — ielenca kuģi «Sivila», kur, kā atklājās, pēdējā laikā slēpies Sleitons ar ķī­nieti. Sleitons atteicās padoties, un tagad viņi sākuši apšaudīties, — dzirdat?

Salas pusē patiešām bija dzirdami atse­višķi šāvieni.

—  Mēs pagaidām ieturam neitralitāti, — Murejs smaidīdams piemetināja.

Gatlings paņēma lauka binokli un iestādīja to uz cīniņa vietu. Uzbrucēji bija piemetu­šies salas malā pie «Sivilas», resnu mastu un sazvēlušos kuģu bortu aizsegā. Ielenktie nebija redzami. Laiku pa laikam no vienas vai otras puses atskanēja šāvieni.

Piepeši uz «Sivilas» klāja parādījās ķīnie­tis. Viņš bija gandrīz kails un vēcināja kādu priekšmetu/

Tad viņš pieskrēja pie kravas tvaikoņa, kas stāvēja blakus «Sivilai», un uzmeta uz tā bumbu. Atskanēja sprādziens, un pēkšņi virs tvaikoņa pacēlās milzīgi melnu dūmu mutuļi.

— Nafta! Tur deg nafta! — iesaucās kap­teinis Murejs, kas pirmais saprata, kādas briesmas draud.

Tur tiešām dega nafta, kas atradās vecā kuģa cisternās. Liesmu mēles sāka laizīt tvaikoņa bortus. Degošais šķidrums tecēja lejup, izplūda pa ūdeni, turpinādams degt. Šķita, ka aizdegusies jūra. Melnie dūmu blāķi kā no vulkāna krātera kāpa aizvien augstāk, aizsegdami sauli un klādami visam pāri biezu segu.

Apšaudīšanās norima. Salā izcēlās kņada. «Izaicinošā» sirēna griezīgi iekaucās. Pa to laiku uguns loks pletās plašumā, ietverdams tuvākos kuģus. Ķīnietis skraidīja gar tvaikoņa malu virs liesmām, vēcinādams rokas, un ne­prātā kaut ko kliedza.

— Dzeltenā upe! Lielā Dzeltenā upe!

Piepeši dūmos blakus ķīnietim parādījās Boko. Viņš sagrāba ķīnieti un vilka prom uz kuģa otru pusi, uz tiltiņu. «Sivilas» pakaļ­gals aizdegās. Starp dūmiem pavīdēja kāds stāvs, kas devās uz kuģa priekšgalu. Tas, liekas, bija Sleitons, bet neviens nepievērsa viņam uzmanību. Atskanēja vientuļš šāviens. Šāva Floress, bet acīmredzot nebija trāpījis.

Sleitons turpināja skriet, tad metās ūdenī un peldēja uz Jaunās salas pusi.

—   Diez vai viņš tur paglābsies, — Murejs domīgi teica. — Degoša nafta izplūst milzīgā platībā.

Viviana bija nobažījusies par Megiju un viņas bērnu. Taču drīz Megija parādījās kopā ar pārējiem saliniekiem. Lai gan liesmas iz­platījās milzīgā ātrumā, salinieki skrēja uz saviem mājokļiem, lai paķertu šo to no man­tām.

—   Ātrāk, Megij, ātrāk! — Viviana sauca.

Laivas nemitīgi veda klāt saliniekus. Me­gija ar bērnu jau atradās uz kuģa. Ķīnieti uz rokām atnesa OHara. Eduards Gortvans atbrauca kopā ar Floresu. Floress bija drūms. Šķita, viņš vienīgais ir noskumis, ka jāšķi­ras no salas. Citā vietā viņš vairs nebūs gu­bernators.

—   Bet kur Boko? — Viviana jautāja.

—   Aizkavējies. Tūlīt būs klāt, — atbildēja OHara, turēdams ciet ķīnieti, kas rāvās ārā. Nelaimīgais bija zaudējis prātu.

—   Mani manuskripti! — piepeši iesaucās Līderss un metās uz laivu, kas gatavojās braukt atpakaļ uz salu.

—   Apstājieties, neprātīgais! — Gatlings satvēra viņu aiz rokas. — Gandrīz visa sala liesmo. Jūs nosmaksit.

—  Nē, vējš nes dūmus sānis! — Un viņš devās prom.

—       Arī Simpkinsa nav, — Murejs bija uz­traucies. — Ja vējš sāks dzīt naftu uz šo pusi, glābšanās ceļš būs nogriezts.

Uz tvaikoņa klāja uzkāpa Boko. Viņam ro­kās bija sarkana panniņa, no kuras līda ārā vina «galma» mundiera pozamenta stūrī­tis…

Vēja virziens mainījas, un degošo naftu ātri dzina uz «Izaicinošā» pusi.

—     Kā vēl trūkst? — Murejs jautāja. — Drīz vajadzēs atstāt krastu.

—   Līdersa un Simpkinsa …

—   Re, tur kāds skrien!

Vecais Līderss skrēja pa laipām, apkrāvies ar manuskriptiem.

Jūra jau dega gandrīz pie pašas pārcelša­nās vietas, kad Līderss pieskrēja un ievēlās laivā, bet tūlīt pielēca kājās, lai izzvejotu no ūdens kādu kuģa žurnālu.

—     Kur Simpkinss? — viņam uzsauca no kuģa, kad laiva bija piebraukusi tuvāk.

—     Es redzēju, viņš … Oh, ļaujiet atvilkt elpu, nevaru parunāt… Viņš steidzās uz gubernatora rezidenci. Dodiet roku, galva reibst…

Līdersu satvēra spēcīgas matrožu rokas. Platdibena barka — salas osta — aizdegās.

—     Slikti, — Murejs teica. — Simpkinsam ceļš nogriezts.

Caur biezajiem dūmu mutuļiem Gatlings beidzot ieraudzīja, ka uz «Elizabetes» klāja parādās cilvēka stāvs. Simpkinss skrēja šurp. Taču pusceļā viņš ieraudzīja, ka liesmas aiz­šķērso ceļu. Kādu mirkli viņš stāvēja neziņā, tad metās pa sānu laipām uz to salas daļu, kuru degošā nafta vēl nebija sasniegusi.

«Izaicinošais» jau bija iedarbinājis mašī­nas.

—   Pacelt enkuru! — Murejs komandēja. — Atpakaļgaitu! Stūri pa labi! Pilnu gaitu!

Tvaikonis brauca apkārt salai, dodamies uz to pusi, kurp skrēja Simpkinss. Simpkinss aizrikšoja līdz pēdējam kuģim un apsēdās, gaidīdams palīdzību. Vējš mainīja virzienu un ietina tvaikoni biezā dūmu segā, tā ka kļuva grūti elpot. Ātri nolaida laivu.

—  Ātrāk, ātrāk! Es smoku! — Simpkinss kliedza.

Beidzot viņu uzņēma laivā un nogādāja uz kuģa. Simpkinsa kabatas bija krietni pie­bāztas, viņa seja izplūda smaidā. Pamanījis Gatlinga pētošo skatienu, viņš uzsita pa ka­batām un teica:

—  Lietiskie pierādījumi! Taču jāiet pār­ģērbties, esmu viscaur nokvēpis …