Nogrimušo kuģu sala

Otrā dienā profesors Līderss ielūdza Tomsonu, viņa asistentus, Gatlingus un Simp­kinsu ciemos. Vecais zinātnieks dzīvoja sa­las nomalē uz spāņu karavelas. Tai bija četrstūrains pakaļgals, tiltiņi priekšgalā un pakaļgalā, augsts klājs, bugsprits un četri taisni masti: fokmasts, grotmasts un dļvi bezanmasti. Trīs pakaļējiem mastiem bija la­tīņu zēģeles, pirmajam mastam — divas rājas.

Uz vecā zinātnieka mājokli veda ļodzīga laipa.

—   Apbrīnojami! — iesaucās Gatlings, uz­kāpdams uz tās. — Vai tiešām pat buras -varēja saglabāties? Kuģim taču ne mazāk par divisimt gadiem?

—   Būs jau visi trīs simti, — atbildēja Līderss, kas pavadīja ciemiņus. — Es pats ar savām rokām restaurēju šo dārgumu. At­zīstos, tas izskatījās .diezgan nožēlojams. Vienu es nevarēju izdarīt: izlīdzināt karavelas iegrimi, — apkārtējie kuģi to saspieduši un krietni sazvēluši. Tas man ikdienā sagādā dažas neērtības. Jūs jau paši redzēsit. Lūdzu, sekojiet man.

Viesi nokāpa lejā pa šaurām koka kāpnēm un iegāja lielā kajītē. Pie sienam stāvēja koka soli ar izvirpotām kājām. Vienu sienu aizņēma paštaisīts skapis, kura plauktos bija redzami seni rokraksti un kuģa žurnāli.

—   Esiet uzmanīgi, — Līderss brīdināja. — Es pats esmu pieradis staigāt pa slīpu grīdu.

—   Seit, šajā bibliotēkā, ir milzīgas bagā­tības.

—   Bagātības? Kādas? — Simpkinss vai­cāja.

—   Zinātniskas. Nē, laikam ne tikai zināt­niskas vien. Seit ir, piemēram, kuģa «Sivila» dokumenti. Kāds Sebastjano Saprozo, kas kalpojis spāniešiem, no Brazīlijas vedis uz Spāniju vairākas mucas zelta. Sebastjano nav sasniedzis Spānijas krastus. Kuģis pieskalots pie salas.

—   Jūs dabūjāt šo dokumentu uz «Sivilas», — tātad tā vēl tagad ir dzīva? — Sim­pkinss jautāja.

—  Jā, aiz vecā ogļu kuģa dienvidos no «Elizabetes».

—   Vai jūs neuzmeklējāt zeltu?

—   Kam man tas vajadzīgs? — Līderss vienkārši atbildēja. — Iespējams, ka arī zelts ir saglabājies. Tas, kā teikts dokumentos, at­rodas kuģa rūmē. Taču kuģis ir tik vecs, ka nokāpt rumē būtu neprāts. Blakus kajītēs,— Līderss turpināja, — es glabāju kolekcijas.

—  Sakiet, vai jūs neesat pētījis salas zem­ūdens daļu? — Tomsons jautāja.

—  Diemžēl nē, — Līderss nopūzdamies at­bildēja. — Mums ir ūdenslīdēju tērpi, bet es nevarēju salabot gaisa sūkņus. Draga, lo­tes — tas ir viss, kas man bija pieejams.

—  Kur Sebastjano bija dabūjis tik daudz zelta? — Viviana ieinteresējās.

—   Tas ir interesants stāsts. Centrālās Bra­zīlijas mežos bororo cilts indiāņi sagūstījuši Sebastjano Saprozo. Kareivīgie bororo nolē­muši nogalināt Sebastjano un veduši viņu uz soda vietu. Saprozo izdevies izrauties no indiāņu rokām. Šis avantūrists acīmredzot iz­gājis lielu dzīves skolu un droši vien bijis profesionāls akrobāts un žonglieris, kas uz­stājies gadatirgos. Viņš sācis lēkāt pāri me­žoņu galvām, mest kūleņus gaisā un taisīt tik neparastas piruetes un salto mortale, ka līdz neprātam sajūsminājis savus sagūstītājus. Indiāņu naids pret svešinieku pārvērties gandrīz vai par dievināšanu. Viņi atstājuši Sebastjano dzīvu, bet brīvībā nelaiduši. Viņš nodzīvojis pie indiāņiem vairākus mēnešus, iemācījies viņu primitīvo valodu un parašas. Nereti viņam gadījies redzēt, ka indiāņi at­stiepj milzīgus zelta tīrradņus un nes prom dziļi mežā, lai dāvinātu kādai meža dievībai. Saprozo nav varējis uzzināt, kur šī dievība ir, jo elka atrašanās vieta turēta noslēpumā. Taču gadījums palīdzējis Saprozo. Paklau­sieties, kā pats Sebastjano apraksta šo gadī­jumu.

Līderss atvēra senlaicīgu rokrakstu satru­pējušā ādas iesējumā un, pašķirstījis laika gaitā sadzeltējušās pergamenta lapas, kuras rotāja sarežģīti sākuma burti un naivi zīmē­jumi, nolasīja:

«Kādu rītu, kad visi vīrieši atradās medī­bās, bet sievietes grūda manioka saknes, no kurām viņas darina reibinošu dzērienu — kaširi —, es, staigādams pa ciema nomali, izdzirdēju vaidus, kas skanēja no atsevišķi stāvošas būdas pašā meža malā. Es iegāju būdā un ieraudzīju meiteni, kas bija ietīta tīklā. Lielas melnas skudras nepanesami sā­pīgi koda viņai. Nelaimīgās ķermenis locījās, seja bija pāršķiebta sāpēs, uz lūpām sārtas putas — viņa bija sakodījusi lūpas —aiz­miglojušās acis pārgrieztas. Šī skata aizkus­tināts, es attinu tīklu un sāku ķert skudras, mīdīt tās kājām un sviest ārā no būdas. Pēc tam paņēmu tīklu un atkal apsedzu meiteni, kura pateikdamās skūpstīja man rokas. Tad es nodomāju, ka meitene varētu parādīt savu pateicību man noderīgākā veidā, un teicu Viņai:

—   Šonakt, kad priesteris atbrīvos tevi no tīkliem, tu ieradīsies pie Zilā strauta un nāksi kopā ar mani . ..

Meitene pamāja ar galvu un atbildēja:

—   Es darīšu, ko tu man pavēli. Es to da­rīšu pateicībā par lielo žēlastību, kādu tu man parādīji, atvieglodams manas ciešanas.