Nogrimušo kuģu sala

—   Kas tu esi? — salinieki taujāja dažā­dās valodās, bet atbildes nebija. Tomēr skaidrs, ka tas bija nevis gorilla, bet gan cilvēks — neapbruņots, vājš, izdēdējis cil­vēks. Floress nolēca lejā, pacēla svešinieku un uz rokām iznesa ārā. Tas nemaz nepre­tojās.

Lai cik viegli tas bija izdarāms, Floresa rīcība pacēla viņa autoritāti vēl vienu pakāpi augstāk.

—   Katram gadījumam sasiesim māsu gūs­tekni un iesim. Laiks pusdienot!

Salinieki paklausīja.

Pirmie salinieki ar Floresu priekšgalā jau tuvojās Nogrimušo Kuģu salai, bet pēdējie vēl atradās uz Jaunās salas.

Piepeši dažus soļus no Floresa pazibēja kāds priekšmets, atskanēja sprādziens, laipa sašķīda sīkās šķēpelēs, un Floress un vēl pieci cilvēki iekrita ūdenī. Floress pieķērās pie kāda šķērskoka, un, kad viņa acis no­skaidrojās, viņš ieraudzīja kaut ko tādu, ka gandrīz zaudēja samaņu.

Uz salas, pašā laipas galā, ar bumbu rokā stāvēja kapteinis Ferguss Sleitons … Tiesa, viņš bija noaudzis ar bārdu, ģērbies netīrā, saplēstā kreklā, — bet tas bija viņš.

VI. «Apcietināt viņu!»

Sleitons nenomira apšaudes laikā toreiz, kad Gatlings un viņa draugi aizbēga. Lode savainoja viņam atslēgas kaulu, bet ievaino­jums nebija nāvīgs. Kad Floress viņu iegrūda ūdenī, viņš iegāzās seklā vietā — uz apgāzta tvaikoņa dibena. Sleitonam par laimi visi salinieki aizgāja kopā ar Floresu, un neviens neredzēja, ka bijušais gubernators nav no­slīcis. Ar milzīgu spēku sasprindzinājumu, noasiņodams, viņš ielīda buru kuģa rūmē. Šo burinieku, sasvērušos uz sāniem, straume nesen bija atdzinusi pie salas.

«Ja es zaudēšu samaņu, tad noasiņošu un nomiršu,» Sleitons toreiz domāja. «Jāpārsien brūce…» Viņš pārmeklēja rūmi un atrada vecas buras gabalu. Sāpēs sakodis zobus, ar pēdējiem spēkiem sasprindzinājis apziņu un gribu, Sleitons pārsēja savu ievainojumu un iegrima nesamaņā. Viņš atguvās tikai naktī. Vēsums atspirdzināja ievainoto. No asiņu zaudējuma un neliela drudža reiba galva. Mocīja slāpes. Kādā iedobumā uz klāja viņš atrada lietus ūdens peļķi un izdzēra to līdz pēdējai lāsei. Apziņa noskaidrojās. Ko darīt tālāk? Šeit viņu varēja atrast. Vajadzēja pārcelties uz otru Nogrimušo Kuģu salu, kas atradās netālu kaimiņos. Neviens no salinie­kiem vēl nebija tur kāju spēris. Tur Sleitons būtu drošībā. Viņš vienīgais zināja, ka uz šo salu var aiziet pa nogrimušo kuģu klā­jiem, kurus tik tikko sedz ūdens. Un, uzmaiiīgi kājām taustīdams ce|u, Sleitons tai paša naktī pārgāja uz otru salu.

Starp mazo un lielo salu izklaidus stāvēja vairāki kuģi, uz kuriem varēja atrast visu eksistencei nepieciešamo: sausiņus, konser­vus un pat vīnu. Ne Velti Sleitons bija ilgus gadus dzīvojis uz salas. Viņš zināja par vi­siem šiem slepenajiem krājumiem, zināja, kā tiem piekļūt. Un naktīs viņš klīda «pa jūru», ar kāju uzmanīgi uztaustīdams nogrimušo kuģu klājus un ķīļus, kas gulēja turpat zem ūdens virsas un no vienas vietas sedza jūras dibenu salas apkārtnē. Paņēmis pārtiku vai­rākām dienām, viņš atgriezās mazajā salā un dzīvoja tur, kamēr krājumi izsīka.

So nakts pastaigu laikā Sleitonu bija pa­manījis ķīnietis. Bet Sleitons neredzēja HaoŽeņu. Taču, kad ķīnietis naktī ieradās kopā ar Boko, lai paskatītos «gubernatora ēnu», Sleitona asajai dzirdei nepaslīdēja garām skaņas, švīkstoņa, čuksti, kas piepeši ielau­zās dziļajā nakts klusumā. Un Sleitons pie­sardzības labad vairākas naktis nestaigāja apkārt. Tādēļ Floress nedabūja viņu redzēt.

SJeitons neatmeta domu atkal sagrābt salu. Floress viņam nešķita bīstams sāncensis. Un tomēr, lai atklāti uzbruktu, papriekš vaja­dzēja uzkrāt spēkus. Tādēļ Sleitons atlika savu uzbrukumu, kamēr viņa ievainojums ne­būs galīgi sadzijis. Kad viņš beidzot bija pilnīgi atveseļojies, atkal jutās žirgts un spēcīgs, — varēja sākt apdomāt uzbrukuma plānu.

Šis plāns nebija sarežģīts. Viņš ieradīsies lielaja salā, kad visi gulēs, un dosies uz jaunā gubernatora rezidenci. Jādomā, ka de­žurējošie sardzes vīri uz «Elizabetes» gulēs. Un, ja arī ne, tad «beigtā kapteiņa» parādī­šanas vien bus tik šausmīga, ka paralizēs viņus. Ļaunākajā gadījuma varēs viņus bez trokšņa nomiegt ar jūrnieka dunci… Ar gulošo Floresu — Sleitons nešaubījās, ka spānietis ieņēmis viņa vietu — viegli varēs tikt galā. Bet salinieki? Viņiem nebūs pa­mata iebilst, — viņš taču tikai no jauna ieņems savu posteni, ko Floress nodevīgi piesavinājies.

Taču, kad Sleitons, kas uzmanīgi novēroja lielo salu no savas slēptuves, ieraudzīja uz­sākto tilta būvi, viņš grozīja savu plānu: tagad viņš varēs saņemt gūstā visus sali­niekus, slēdzot tiem atpakaļceļu. Jau pirms tās dienas, kad tiltu pabeidza. Sleitons nakts tumsā pārcēlās uz lielo salu, bruņojies ar ro­kas granātām, un paslēpās netālu no krasta neapdzīvotas holandiešu korvetes rūmē. Un no turienes viņš iznāca, redzēdams, ka pēdē­jais salinieks aizgājis, uz mazo salu.

Sleitons ātri aizgāja uz vietu, kur sākās jaunais tilts, un, paslēpies aiz resna masta, vēroja, kad salinieki nāks atpakaļ.

Nosviedis bumbu, viņš mierīgi gaidīja, kad Floress atģidīsies.