Nogrimušo kuģu sala

—     Jūs nu gan labi aizstāvat zinātnes in­tereses! — Simpkinss iekaisa. Piepeši viņš pārvērtās par visdedzīgāko zinātnes aizstāvi, starp citu, gan tikai tādēļ, lai turpinātu salas meklējumus. — Iebilstiet! Prasiet! Pastāviet uz savu! . .. Bet kapteinis . .. jūs arī esat labais! «Bezjēdzīga maldīšanās! Neatradī­sim!» Vai jūs zināt, pa kādu rajonu mēs pašlaik braucam? Varbūt šo pašu vietu šķēr­sojis Kolumbs! Un arī toreiz matroži kur­nēja. Vai jūs domājat, ka Kolumbam bija vieglāk atklāt Ameriku vai ceļu uz Indiju? Toreiz visi bija pārliecināti, ka nekādas Ame­rikas nav un kuģis var aizbraukt līdz zemes malai un iegāzties ellē pie velna. Taču Kolumbs neizbijās un atrada! Un mēs arī atradīsim!

Lai cik komiski likās dzirdēt šādu runu no Simpkinsa mutes, bet viņa negaidītā daiļ­runība atstāja iespaidu, un kapteinis, mazliet samulsis, atbildēja:

—   Jā, bet Kolumbs taču brauca noteiktā virzienā, viņam bija savi komerciāli plāni, un tie viņu nepievīla, kaut arī viņš atrada nevis meklēto, bet ko citu, kamēr mēs gluži vienkārši riņķojam uz vietas. Ja jūs būsit tik laipns un precīzi norādīsit man virzienu, es neriņķošu, —kapteinis pabeidza diezgan aizvainotā tonī.

—   Jūrlietās es nekā nejēdzu. Bet, kas attie­cas uz meklēšanu, tur man ir zināma sapra­šana, — Simpkinss atbildēja. — Katra pro­fesija veido savas iemaņas, disciplinē domā­šanu noteiktā virzienā. Es daudz esmu domā­jis, kā mums atrast salu, un laikam būšu

izdomājis. Šis ceļš ari nav īss, un tomēr tas drīzāk aizvedīs mūs pie mērķa. Sakiet, Gat­ling, kā mēs pirmo reizi nokļuvām salā?

—   Bija vētra, tvaikonis avarēja. Jūs taču pats zināt.

—   Tālāk?

—   Dzenskrūve un stūre bija salauzta, un mūs nesa straume.

—   Jā, jā, tieši tā! Dzenskrūve un stūre bija salauzta, un mūs nesa straume. Un ja nu arī mēs salauztu stūri un dzenskrūvi? — Simpkinss jautāja.

Viviana un pārējie uzlukoja Simpkinsu ar neslēptām bažām.

Viņš to pamanīja un sāka smieties:

—   Nebaidieties, es vēl neesmu zaudējis prātu. Par stūri un dzenskrūvi sacīju pār­nestā nozīmē. Apturēsim mašīnas, atstāsim stūri savā vaļā, un ļausimies straumei. Es iesaku šādu variantu. Mūs pie salas taču aiz­nesa kāda straume, vai ne?

Gatlings pamāja.

—   Paturēsim to prātā, pirmkārt. — Un Simpkinss pielieca vienu pirkstu. — Ja no boja gājušajiem kuģiem izveidojusies vesela sala, tad Sargasu jūrā acīmredzot ir pastā­vīgas straumes, kas sanes visus avarējušos kuģus vienā vietā. Pareizi?

—   Tā ir.

—   Divi. — Simpkinss pielieca otru pirk­stu. — Nu, kungi, un secinājums ir skaidrs: mēs lēnām brauksim pa apli, laiku pa laikam apturēdami mašīnas, un vērosim, vai nav straumes, kas nestu kuģi uz juras centru. Si straume aiznesīs mūs pie salas. Un tas ir viss! — Un Simpkinss uzvaroši pacēla trīs pirkstus.

Plāns ieinteresēja ne vien kapteini, bet arī Tomsonu.

—   Sargasu jūras iekšējās straumes!… Par to patiešām jāpadomā. Līdz šim ir pētīts tikai Golfa straumes plūdums apkārt Sar­gasu jūrai.

—   No kurienes Sargasu jūrā var rasties spēcīgas zemūdens straumes? — Viviana jau­tāja.

—   Jus gribat, lai es jums dotu atbildi uz vienu no grūtākajiem okeanogrāfijas jautāju­miem, — Tomsons atbildēja. — Kādi iemesli rada jūras straumes? Paši zinātnieki vēl nav vienojušies šajā jautājumā. Vieni izskaidro straumju izcelšanos ar paisuma un bēguma ietekmi, otri — ar ūdens blīvuma atšķirību, beidzot, trešie uzskata, ka galvenā nozīme ir vējiem. Un tas laikam būs vispareizākais spriedums. Vismaz jūras straumju virzieni caurmērā sakrīt ar galveno gaisa strāvu vir­zienu. Bet vēl ticamāk, ka šeit savienojas vairāki cēloņi. Ja Simpkinsam taisnība un Sargasu jūrā pastāv iekšējā straume, kas plūst Nogrimušo Kuģu salas virzienā, tad tā var būt galvenās — Golfa straumes — atza­rojums vai novirze. Šādas novirzes vis­biežāk rada kādi mehāniski šķēršļi galvenās straumes ceļā.

. — Kādi mehāniski šķēršļi tad var būt okeāna vidū? — Viviana uzdeva jaunu jau­tājumu. — Šeit taču nav ne salu, nedz sēkļu.

—   Bet zemūdens kalni? Jūs piemirstat tos. Iedomājieties, ka vairāk uz austrumiem zem ūdens atrodas grēda, kas šķērso Golfa straumi. Tālāk iedomājieties, ka šajā grēdā ir šaura eja — aiza, kuras izeja vērsta pret salu, kas patlaban spēlē paslēpes ar jums. Golfa straume ir īsta upe, kuras ūdeņi trau­cas ar divarpus metru ātrumu sekundē. Šī strauji plūstošā ūdens masa atduras pret kalnu grēdu, atrod tikai vienu šauru eju un dodas tajā iekšā. Te nu jums ir Sargasu jū­ras iekšējā straume.

—   Un tāda droši vien ir! Citādi jau ne­būtu salas, — atsaucās Simpkinss.

—   Jā, šķiet gan, ka Simpkinsa padoms nav peļams, — kapteinis piekrita. — Nu, labi, mēģināsim «salauzt stūri un dzenskrū­vi», kā jūs sakāt.

—   Un, ja mēs atradīsim salu, viss «Ame­rikas» atklāšanas gods piederēs jums, — Gatlings teica Simpkinsam.

—   Rauj velns salu! Man jāuzmeklē šādi tādi dokumenti; un pie reizes kopā ar doku­mentiem sameklēšu jums arī salu.

V. Lieli notikumi

Virs Nogrimušo Kuģu salas gubernatora rezidences lielmastā plīvoja gaišzila zīda ka­rogs, uz kura bija uzšūts brūngans aļģu