vainags un vidu — zelta ērglis ar izplestiem spārniem. Arī to bija izdomājis Floress. Viņš bija licis Megijai veselu nedēļu sēdēt pie izšuvuma. Un, kad karogs bija gatavs, to ārkārtīgi svinīgi pacēla.
Floress, zeltītiem svārkiem mugurā, stāvēdams starp saviem «augstmaņiem», kas bija raibi kā papagaiļi, teica šim gadījumam atbilstošu runu.
— Salinieki! — viņš sacīja. — Seit sanesti sargasi, ko vētras atrāvušas no dzimtajiem krastiem. Tāpat kā šīs ūdenszāles, arī mēs visi esam atrauti no savas dzimtenes un atnesti šurp, lai šeit rastu jaunu dzimteni, veidotu jaunu sabiedrību. Mūsu skaits nav liels. Mūsu īpašumi nav plaši. Toties mēs varam lepoties ar to, ka esam neatkarīgi… Brīvi kā šis ērglis ar izplestajiem spārniem. Tādu simbolu esmu ietvēris šajā ģerbonī, kas redzams mūsu karogā. Lai dzīvo sargasi, kas apsargā mūsu brīvību, lai dzīvo mūsu sala! Lai dzīvo salinieki!
Salinieki vētraini aplaudēja un sauca «urā», ar sajūsmu uzlūkodami skaisto karogu, kas plandījās vējā.
Floresam bija gribējies sakarā ar šo svinīgo dienu organizēt orķestri. Starp visādiem krāmiem, ko bija savācis kapteinis Sleitons, atradās vairāki veci dažādu zemju un tautu stīgu instrumenti, taču stīgas sen bija satrūkušas un jaunas nevarēja atrast. Floress jau gribēja atteikties no šīs ieceres, bet OHaram ienāca prātā izmantot ruporus, kuru bija vairāk nekā iedzīvotāju. Tiesa, tie varēja tikai pastiprināt cilvēka balsi, toties atgādināja pūtēju orķestra taures. Salinieki aizrautīgi mācījās «mūziku» un karoga pacelšanas svinībās atskaņoja «Salinieku maršu». Tā bija ļoti savāda mūzika, — katrs spēlēja kādu savas dzimtenes dziesmu, cenzdamies pārkliegt citus. Iznāca nesaskanīgi, bet tik iespaidīgi un skaļi, ka pat zivis izbijušās metās prom, pīdamās ūdenszālēs.
Floress ar savām «reformām» bija panācis arī dziļākas pārmaiņas salinieku dzīvē. Viņš bija izmanījies tos sanaidot savā starpā, un viņi vairs neveidoja viendabīgu masu kopš tā laika, kad radās «aristokrātija»: OHara un Boko tagad nepusdienoja kopējā ēdamtelpā, turējās atsevišķi, kļuva augstprātīgi. Vienkāršie pilsoņi atbildēja viņiem ar nicināšanu un skaudību.
«Lieliski,» Floress klusībā smējās, «es varu gulēt mierīgi.»
Tajā rītā, kad Floress bija izziņojis sanāksmi, lai apspriestos par ekspedīciju uz kaimiņu salu, OHara un Boko, tērpušies savos greznajos ģērbos, gāja uz rezidenci ar svarīgu augstmaņu izskatu, nevērīgi mādami ar galvām saliniekiem, ko pa ceļam sastapa.
Un salinieki, kas nebūt nebija dzimuši muļķi, bet aiz vienmuļās dzīves kļuvuši bērnišķīgi,. neviļus mulsa, redzēdami šo spožumu, un goddevīgi nolieca galvas.
Apspriede vilkās diezgan ilgi. Lai gan kaimiņu sala atradās samērā tuvu, to sasniegt nebija viegli. Varētu uzbūvēt laivu. Bet pa aļģēm ar to varētu kulties uz priekšu ārkārtīgi lēni un ar neiedomājamām grūtībām.
Galu galā visvienkāršāk būtu ierīkot peldošas laipas. Taču tām vajadzētu daudz būvmateriālu, kam salā bija ārkārtīga vērtība. Tiesa, retumis jūra atnesa kuģu paliekas, bet tās ļoti taupīgi izlietoja maizes cepšanai un paretam — silta ēdiena pagatavošanai. Vairāki veci kuģi jau bija nojaukti, lai ierīkotu tiltus starp kuģiem un tvaikoņiem; nojaukt vēl kādus nozīmētu samazināt «valsts teritoriju».
Turklāt būvmateriāli bija nepieciešami dzīvokļu krīzes atrisināšanai. Tiesa, avarējušo kuģu laikam gan bija vairāk nekā salas iemītnieku. Bet šie kuģi bija sazvēlušies visdažādākajos leņķos pret jūras līmeni. Vieni bija tikai mazliet sasvērušies, citi gulēja uz sāniem, citiem vispār ķīlis bija gaisā. Mitināties «dzīvoklī», kur grīda sagāzta 45° leņķī, pastāvīgi staigāt pa «nogāzi», pa kuru slīd lejup un ar grūtībām var iztrausties ārā, nav nekāda izprieca. Un salinieki nemitīgi strīdējās par telpām ar vairāk vai mazāk līdzenu grīdu. Lai zināmā mērā atrisinātu šo dzīvokļu krīzi, vajadzēja daļu rezerves materiālu atvēlēt mājokļu pielāgošanai.
— Mēs gan iztērētu materiālus tiltam, toties jaunajā salā varbūt ir apdzīvošanai derīgi kuģi, — teica OHara, — dala iedzīvotāju emigrēs, un atrisināsies dzīvokļu jautājums. Bet, ja mūsu cerības nepiepildīsies, mēs varēsim savākt peidošā tilta dēļus un tādejādi nekā nebūsim zaudējuši.
Galu galā nekas cits neatlika, un apspriedes dalībnieki nolēma, ka jābūvē tilts.
Salinieki, sapulcējušies uz «Elizabetes» klāja, satraukti gaidīja apspriedes iznākumu. Salas vienmuļajā dzīvē augstāk par visu vērtēja izklaidēšanos, jaunus iespaidus. To labad salinieki bija gatavi daudz ko upurēt. Un, kad visiem kļuva zināms apspriedes lēmums, darbs iedegās pilnā sparā.