Nogrimušo kuģu sala

—   Pilsoņi! Salinieki! Draugi! Nevis perso­nīgas godkāres jūtas, bet vēlēšanās uzturēt slavenās Nogrimušo Kuģu salas godu lika man uzģērbt šo tērpu … Mēs šo godu celsim vēl augstāk. Lai izpildītu nospraustos mēr­ķus, man nepieciešami palīgi. Jūs, OHara,— un Floress stingri uzlūkoja īru, — tiekat iecelts par manu personīgo sekretāru. Sniegt ziņojumus un svētku reizēs jūs ieradīsities šajā kamzolī; tas būs pilnīgi jūsu rīcībā. — Un Floress norādīja uz skaistu tumšzilu tērpu.

OHara tumši piesārta, un Floress ar patiku ievēroja, ka īrs jūtas pagodināts.

«Par vienu sāncensi mazāk,» jaunais gubernators nodomaja.

—  Jūs, Boko, tiekat iecelts… — Floress paberzēja pieri, — arī par manu sekretāru. Lūdzu, jūsu galma tērps.

Boko goddevīgi palocījās.

«Otrs sāncensis nost no kakla,» Floress domās atzīmēja. «Kas vēl? Līderss? Viņš nav bīstams, un tomēr, katram gadīju­mam

—   Jūs, Lītlers, esat mācīts cilvēks, es jūs ieceļu, hm … par padomnieku koloniju jau­tājumos. Jūsu dienesta pakāpei piederēsies melna samta kamzolis ar sudrabu.

Apbrīnojami! Pat Līderss, kas līdz šim mazāk par visiem citiem bija pievērsis uzma­nību savam apģērbam un staigāja kankaros, acīmredzot arī jutās glaimots. Taču par iecelšanu amatā viņš bija ārkārtīgi izbrī­nījies.

—   Pateicos par parādīto godu, bet kas mums var būt kārtojams ar kolonijām, kad mēs esam atšķirti no visas pasaules?

—   Jā, bet mēs varam paplašināt savus īpašumus, un mums būs kolonijas.

Salinieki saskatījās. Vai viņu jaunais gubernators, uzvilkdams spožo kamzoli, nav zaudējis prātu?

Bet Floress bija mierīgs un pašpārliecināts.

—   Jūs zināt, — viņš turpināja, — ka bla­kus mūsu salai, ne vairāk kā divu kilometru attālumā, atrodas otra neliela sala, ko veido bojā gājušie kuģi. Tā ir tuvu, bet mēs līdz šim laikam neesam varējuši pat apskatīt to, — sargasi slēdz ceļu uz turieni. Tagad mēs organizēsim ekspedīciju un pievienosim salu saviem īpašumiem.

Visiem iepatikās šī ideja, un salinieki trokšņaini apliecināja savu piekrišanu.

—   Un vēl kas: mums nav nozīmes gavēt un skopoties, ja reiz mēs esam neizmērojam] bagāti. Visiem izsniegs jaunus tērpus — ikdienai un svētkiem. Es jums došu arī šauteņu patronas, un jūs medīsit putnus, domāju, ka zivis visiem ir apnikušas. Un, lai putna gala būtu garšīgāka, mēs izcepsim maizi un izdzersim mucu laba, veca spāņu vīna!

—        Urā-ā! Lai dzīvo gubernators Flo­ress! — gandrīz vai ekstāzē kliedza sali­nieki, OHara un Boko skaļāk par visiem.

Kad Floress un Megija palika vieni, Megija mīlas pilnām acīm uzlūkoja vīru un teica:

—   Paklau, Flores, es gan negaidīju …

—   Ko tad?

—   Ka tu tā proti…

—       Labi pārvaldīt? — Un Floress, nerunī­gais, mūžam sadrūmušais, īgnais Floress iesmējās.

III. Opija smēķētājs

Viegla, pelēcīga migla tina Nogrimušo Kuģu salu. Nolauztie masti un tvaikoņu dzelzs dūmeņi slējās miglā kā rēgi.

Vecais Boko un ķīnietis Hao-Zeņs sēdēja uz vecas brigantīnas klāja. Ķīnietis, sakrus­tojis kājas un uzlicis plaukstas uz ceļiem, sēdēja nekustīgi kā statuete un vēroja augstu mastu.

Boko lāpīja tīklu un aiz gara laika iztau­jāja ķīnieti par viņa dzimteni un tuvini©

kiem. Beidzot viņš jautāja ķinietim, vai tas bijis precējies.

Ķīnieša sejai pārslīdēja ēna.

—       Nebiju, — viņš atbildēja un klusāk pie­metināja: — Līgava bija, laba meitene.

—   Un ko tad tu?

—   Nedrīkst — vienāds uzvārds.

—   Radiniece?

—   Nē. Tikai uzvārds. Tāds likums.

Boko ar savu neuzmanīgo jautājumu bija

uzurdījis ķīnieša dvēselē kādas tālas atmi­ņas. Viņš sarosījās un piecēlās.

—   Es nu iešu, — ķīnietis teica.

—       Kas tevi dzen? Atkal iesi savu elles zāli kūpināt? Sēdi.

Bet ķīnietis nedrošā, ļodzīgā gaitā jau slāja pa laipām uz attālu barku.

Boko pakratīja galvu.

—       Beigas būs puisim. Jau tagad izskatās kā ēna!

Boko nebija maldījies. Hao-Žeņs gāja smē­ķēt opiju. Kādā vecā kuģī ķīnietis reiz bija atradis šo indīgo zāļu krājumu un kopš tā laika aizrautīgi nodevās smēķēšanai. Viņa seja pamazām nobālēja, kļuva dzeltena kā salmi, acis dziļi iegrima, raudzījās gurdi, neizteiksmīgi, rokas sāka trīcēt. Kad viņa kaisle nāca gaismā, viņam stingri aizliedza smēķēt, lai neizceltos ugunsgrēks. Jau kap­teinis Sleitons vairākas reizes nežēlīgi sodīja Hao-Žeņu, ieslodzīja viņu kuģa rūmē, mēr­dēja badā, pieprasīdams, lai ķīnietis pasaka, kur atrodas opija krājumi, bet nevarēja

salauzt viņa stūrgalvību. Ķīnieti drīzāk varētu nogalināt, nekā piespiest atdot opiju. Viņš bija labi noslēpis krājumus un, tiklīdz uzraudzība atslāba, atkal izmanījās smēķēt.

Hao-Žeņs gāja uz vecu barku, kas stāvēja, sazvēlusies gandrīz 45 grādu leņķī. Šī slī­puma aizsardzībā, kas viņu slēpa salinieku skatieniem, viņš pašā ūdens malā bija ierī­kojis smēķēta vu.

Satraukumā drebošām rokām viņš saga­tavoja visu smēķēšanai un kāri ievilka salde­nos dūmus.