Nogrimušo kuģu sala

—   Jūs vēl vairāk brīnīsities, kad es pastās­tīšu, ka tās uz katru savas virsmas kvadrāt­centimetru jūt vairākus simtus kilogramu lielu spiedienu, bet to pat nemana un, ticiet man, jūtas lieliski.

—   Skatieties, skatieties, sargasi! — piepeši iesaucās Viviana, steigdamās pie eliņiem.

Zilajā okeānā patiešām vīdēja atsevišķi ieapaļi, ķekarveidīgi krūmiņi oranžā un zel­taini olīvzaļā krāsā.

Visi nopriecājās par sargasiem, it kā būtu sastapuši vecu paziņu.

No 2. augusta līdz 6. augustam kuģis jau brauca Bermudu salu tuvumā. 3. augustā pa jūru peldēja tikai atsevišķi brūnaļģu kušķi. Tie bija ovāli, bet, tiklīdz uzpūta viegls dienvidu vējš, izstiepās garās sloksnēs. Gat­lings dega nepacietībā ātrāk izmēģināt sar­gasu masā savas tehniskās ierīces. 7. augustā beidzot parādījās vienlaidu aļģu pļavas. Ta­gad, gluži otrādi, zilā ūdens laukumi izska­tījās kā saliņas olīvzaļajā paklājā.

—  Te nu tā ir, «recekļu jūra», kā to dē­vēja senie grieķi, — teica Tomsons.

Gatlings satraukts gaidīja, kā «Izaicino­šais» tiks galā ar aļģu tīklu. Taču viņa sa­traukums bija veltīgs: kuģis gandrīz nemaz nepalēnināja gaitu. «Izaicinošais» šķēla sargasus, un tie pašķīrās, atklādami abās kuģa pusēs garas, zilas izklīstoša ūdens lentes.

—   Šķiet, jūsu piesardzība bijusi veltīga,— profesors teica. — Galu galā mūsdienu ku­ģim sargasi vairs nemaz nav tik briesmīgi. Un vispār to «necaurejamība» ir pārspīlēta.

Noķēris dažas brūnaļģes, Tomsons aplū­koja tās. Arī Viviana skatījās.

—   Vai redzat baltos stublājus? — profe­sors viņai paskaidroja. — Tie jau ir atmi­ruši. Sargasi, ko vējš norāvis un straume ierāvusi Karaību jūrā, peld uz ziemeļiem. Vajadzīgi piecarpus mēneši, lai tie noietu ceļu no Florīdas ilīdz Azoru salām. Un pa šo laiku tajos saglabājas ne tikai dzīvība, bet arī vairošanās spējas. Daži sargasi veic veselu ceļojumu pa apli, atgriezdamies savā dzimtenē — Karaību jūrā —, un pēc tam otrreiz veic to pašu ceļojumu. Citi iekļūst loka iekšpusē un atmirst.

—  Ak! Kas tas? Dzīvs? — Viviana pār­steigumā iesaucās.

Tomsons pasmējās.

—   Tas ir Austrālijas zirdziņš — lupatnieks, bet tās ir aktenārijas — visinteresan­tākie Sargasu jūras iemītnieki. Redziet, kā tās pielāgojušās? Tās nev.ar atšķirt no aļģēm.

Patiešām, brūnās, baltiem plankumiem izraibinātās aktenārijas ar izpluinltām ķer­meņa formām bija ārkārtīgi līdzīgas Sargasu jūras aļģēm.

II. Jaunais gubernators

Nogrimušo Kuģu salā kopš zemūdenes aiz­braukšanas notikumi ritēja savu gaitu.

Kad kapteinis Sleitons, lodes ķerts, no­krita, Floress brītiņu pastāvēja pie noasiņo­jošā gubernatora, tad piepeši parāva aiz ro­kas Megiju, kas bija noliekusies pār viņu, un īsi, bet pavēloši teica:

—   Ej prom!

Megija, piespiedusi klāt bērnu, raudādama aizgāja.

Floress noliecās pār kapteini. Viņa pie­miegtajās acīs gailēja ļauna dzirksts.

Kapteinis Sleitons bija viņa sāncensim mī­lestībā un godkārajās iecerēs. Viņiem bija veci rēķini. Patīksminājies par uzvarētā, mir­stošā ienaidnieka izskatu, Floress pēkšņi pa­cēla Sleitonu un iegrūda ūdenī.

—  Tā būs labāk, — viņš noteica un, pa­griezies pret saliniekiem, uzsauca: — Ei, jūs! Kapteinis Ferguss Sleitons ir miris, un es apglabāju viņa miesas! Nogrimušo Kuģu sa­lai jāievēl jauns gubernators. Es iesaku sevi. Kas iebilst?

Salinieki drūmi klusēja,

—   Pieņemts. Savāciet ievainotos un šau­tenes! Ejam!

Un viņš devās uz savu jauno rezidenci, priecādamies, ka viss tik ātri atrisinājies. Taču viņa prieks nebija pilnīgs. Kāda nepatīkama, satraucoša, vēl neskaidra doma ur­dīja viņu kā nelielas zobu sāpes, kas teju teju pieņemsies spēkā. Floress soļoja pa pazīsta­majām «ielām», pār kuģiem pārsviestajām laipām, šķērsoja pussatrunējušos klājus, kāpa «kalnos» — lielos kuģos ar nelielu iegrimi—, laidās lejup plakandibena kuģu «ielejās», bet visu laiku smadzenēs urbās nemierīga, neskaidra doma …

Aizkavējies pie kādas pārejas, viņš izdzir­dēja no muguras nākošā īra OHaras un vecā Boko balsis.

—   Kā suni, ūdenī… — sacīja Boko.

—   Nevarēja nociesties! — OHara atbil­dēja.

Balsis apklusa.

«Ak tad šitā,» Floress nodomāja, kāpdams pāri vecas fregates bortam. «Neapmierinā­tība!» Un Floress atcerējās drūmo klusēšanu, kas pavadīja viņa ievēlēšanu.

Floress nebija maldījies. Pārāk vienkāršo­tais gubernatora apbedīšanas veids bija at­stājis nepatīkamu iespaidu pat uz raupja­jiem, mežonīgajiem saliniekiem.

Floress nebija muļķis. Tuvodamies guber­natora rezidencei, kas atradās uz fregates «Elizabete», jaunais gubernators jau apdo­māja rīcības plānu.

iegājis lielajā, lieliski iekārtotajā kajītē — bijušajā kapteiņa Sleitona kabinetā —, Flo­ress iesēdās dziļā ādas krēslā, atlaizdamies tajā ar neatkarīgu un reizē lepnu izskatu. Tad viņš trīs reizes skaļi sasita plaukstas, gluži kā Sleitons, pat labāk — skaidrāk un skaļāk.

Uz sliekšņa parādījās nēģeris.

Floress ieurbās acīm viņa melnajā sejā, bet tajā nekas nebija izlasāms.

—   Bob, — Floress teica, — kur Sleitons glabāja garderobi? Aizvediet mani un parā­diet!