Nogrimušo kuģu sala

Ko gan viņam atlika darīt? Augstsirdības uzplūdos un, pats savas varonības aizkusti­nāts, viņš pirms uzkāpšanas uz tvaikoņa bija solījis Gatlingam saglabāt tā personības no­slēpumu un piedāvājis bēgt, tiklīdz kuģis piestās tuvākajā ostā. Bet Gatlings, šis neiz­protamais cilvēks, sausi un ar rūgtumu bija atbildējis: «Dariet, kas jums jādara,» it kā viņam viss būtu vienalga… Galu galā desmit tūkstoši dolāru zemē vis nemētājas, un Simpkinss jau bija paspējis kaut ko pa­čukstēt kapteinim.

Matroži — salinieki, kas bija kļuvuši gluži mežonīgi un atraduši no cilvēkiem — centās nolīst maliņā. Misters Ternips ar visu savu izskatu mēģināja parādīt,ka viņš ir labāks par šiern netīrajiem cilvēkiem, kaut arī nav tīrāks par viņiem. Viņš bija izmanījies sagla­bāt savu caurumaino katliņu un tagad to pagrūda uz pieres ar īsta dendija žestu…

Kamēr turpinājās iztaujāšana, slepenpoli­cista vērīgā acs pamanīja kādu portretu laik­rakstā, ko turēja viens no kuģa pasažieriem.

Simpkinss palūdza avīzi, ātri pārlaida acis paziņojumam, tad, pēkšņi iesaucies, piegāja pie Gatlinga un mis Kingmanes, kas stāvēja, blakus, negaidot izvilka no kabatas roku dzelžus un ar profesionālu veiklību uzlika vienu aproci Gatlinga rokai, bet otru — mis Kingmanes rokai, tā saķēdējot viņus kopā.

Visi bija pārsteigti. Bet Simpkinss atlocīja avīzi un skaļi izlasīja:

DELLAS DžEKSONES NOSLEPKAVOSANAS NOSLĒPUMS

Sajās dienās gluži negaidīti noskaidrojusies mis Dellas Džeksones noslepkavošanas mīkla — slepkavībā bija apsūdzēts Redžinalds Gatlings. Lorobija bankā atklāta liela mēroga zādzība no ugunsdroša skapja. Tā kā viena no atslēgām atradās pie baņķiera Loro­bija dēla, kas pēdējā laikā dzīvoja ļoti izlaidīgi, tad aizdomas vērsās pret viņu un pie viņa izdarīja rūpīgu kratīšanu. Pazudušo naudu pie viņa neatrada, un viņa līdzdalība zādzībā netika pierādīta. Toties kra­tīšanas laikā izmeklēšanas iestāžu rokās nonāca doku­menti, kas atmasko Ļorobiju kā savas līgavas mis Dellas Džeksones slepkavu. Lādītē, kur glabājās vēs­tules, atrasta mis Dellas Džeksones vēstule Lorobijam. Sajā vēstulē viņa kategoriski atsakās kļūt par viņa sievu, jo ar «privātu uzdevumu biroja» palīdzību uzzinājusi par dažām viņa personīgās dzīves dētajām. Lorobijs bijis tik neuzmanīgs, ka rakstījis dienasgrā­matu, kur sīki izklāstījis nozieguma apstākļus. Minēto vēstuli viņš saņēmis slepkavības dienā. Zinādams par sāncensi — Gatlingu —, Lorobijs jau sen viņu izse­kojis, uzpircis Džeksones istabeni un izmantojis tās pakalpojumus; tā uzzinājis arī par gaidāmo satikša­nos. Domādams, ka īstais mis Džeksones atteikuma iemesls ir viņas mīlestība pret Gatlingu, Lorobijs greizsirdības uzplūdos nolēmis atriebties mis Džeksonei. Viņš ieradies satikšanās vietā agrāk par Gat­lingu, nogalinājis mis Džeksoni un, neviena nepama­nīts, pazudis.

Lorobijs atzinās, ka izdarījis noziegumu. Tādējādi sakarā ar apstākļu sakrišanu Redžinalds Gatlings. kura nevainīgums ir pilnīgi noskaidrojies, tik tikko nekļuva par tiesas kļūdas upuri. Diemžēl Gatlings laikam ir gājis bojā, avarējot tvaikonim «Benjamins Franklins».

— Te viņš ir, šis Gatlings! — sauca Sim­pkinss, izlasījis avīzi. — Un, tā kā nevar pieļaut, ka es velti būtu viņu tvarstījis un tik daudz noņēmies ar viņu, tad es nolēmu piespriest Gatlingam brīvības atņemšanu uz mūžu… ar mis Kingmani, ja vien viņai nekas nav pretī.

Viņai acīmredzot nekas nebija pretī.

Publika šo bargo spriedumu sveica ar ska­ļiem aplausiem.

CETURTĀ DAĻA

..

I. Zinātniskā ekspedīcija

Vecais Kingmanis — Vivianas tēvs — loti priecājās par meitas atgriešanos. Viņš vairs nebija cerējis to ieraudzīt, jo Vivianas King­manes vārds bija ierakstīts bojā gājušo tvaikoņa «Benjamins Franklins» pasažieru sarakstā. Kingmaņa attieksme pret meitas precībām bija labvēlīga. Iepazīdamies ar Gatlingu, viņš tikai īsi pajautāja:

—   Profesija?

—   Inženieris, — Gatlings atbildēja.

—   Labi. Tas ir derīgs darbs… — Un padomājis Kingmanis piemetināja: — Eiropā laikam pastāv ieskats, ka mēs, amerikāņu bagātnieki,, sapņojam izprecināt savas mei­tas izputējušiem Eiropas grāfiem. Tas nav taisnība. Muļķi ir visur, un amerikāņu muļķi grib saradoties ar Eiropas muļķiem, bet es labāk gribu savai meitai viru, kas pats ir izlauzis sev ceļu. Turklāt esmu jums mūžīgs parādnieks: jūs izglābāt manu meitu! — Un Kingmanis cieši paspieda Gatlingam roku.

Reiz, kad jaunlaulātie sēdēja pie ģeogrāfi­jas kartes, apspriezdami iecerētā ceļojuma plānu, atskanēja tālruņa zvans un Redži­nalds, pacēlis klausuli, izdzirdēja pazīstamo Simpkinsa balsi, kas lūdza satikšanos «sva­rīgā lietā». Iekams atbildēt piekrītoši, Gat­lings skaļi teica klausulē:

—       Tas esat jūs, Simpkins? Jūs gribat mūs sastapt? — Un viņš jautājoši uzlūkoja sievu.

—       Lai jau atbrauc, — Viviana klusi atbil­dēja.

—       Mēs gaidīsim jus, — Redžinalds pa­beidza telefona sarunu.

Simpkinss visu darīja ātri, «par simt div­desmit procentiem ātrāk nekā simtprocentīgi amerikāņi», kā viņš pats mēdza teikt.