Nogrimušo kuģu sala

Pēc pārtraukuma atsākās vēl nežēlīgāka ciņa. Skatītāju sasprindzinājums Sasniedza visaugstāko pakāpi. No malas varēja likties, ka boksējas nevis divi cilvēki, bet visi salas iedzīvotāji: viņi visi, atkārtodami cīkstoņu kustības, izdarīja izklupienus, atkāpās, pietupās… te noliecās sānis, te ar galvu metās pret neredzamā pretinieka vēderu …

Cīņa tuvojās beigām un šoreiz nebūt ne Gatlinga labā.

Šķita, ka Sleitons ir nenogurdināms. Viņš smēlās spēkus no kaut kādiem apslēptiem enerģijas avotiem un tagad deva triecienus ar nesatricināmu neatlaidību. Gatlingam kreisā acs bija aizblīdusi no milzīga asins izplūduma, pa muti tecēja asinis. Vairākas reizes viņš kā beigts nogāzās zemē, bet ar ārkārtīgu gribas sasprindzinājumu atkal cēlās augšā, lai saņemtu jaunu sitienu. Slei­tonieši jau uzvaras priekā auroja.

Te piepeši Gatlings, sakopojis spēkus, metās virsū Sleitonam un deva viņam tādu belzienu pa žokli, ka Sleitons, galvu atgāzis, sabruka. Ar pūlēm piecēlies, viņš sāka kāp­ties atpakaļ uz kuģa malu, gribēdams iegūt dažas sekundes, lai atvilktu elpu uit atkai pārietu uzbrukumā. Bet Gatlings, kā maniaks neprātīgi iepletis labo aci, piespieda viņu pie borta un šeit deva tik drausmīgu sitienu starp uzacīm, ka Sleitons, notirinājis kājas gaisā, pārlidoja pāri malai, šausmu un sajūsmas kliedzieni, izsmejoši saucieni, smiekli, aplausi — viss saplūda mežonīgā kakofonijā.

«Sleitonieši» steidzīgi izzvejoja no zaļajām ūdenszālēm savu gāzto dievekli …

Kad Sleitons parādījās uz klaja, viņu sagaidīja jauns saucienu un smieklu vilnis. Viscaur slapjš, aļģēm apķēries, viņš izskatī­jās pēc slīkoņa, kas krietnu diennakti pava­dījis ūdenī. Seja bija uztūkuši un asiņaina. Par spīti visam, Sleitons centās saglabāt pašcieņu.

Nedroša gaitā viņš piegāja pie Gatlinga un sniedza tam roku.

Jūs uzvarējāt! Viņa pieder jums.

Gatlinga atbilde pārsteidza visus klāteso­šos.

—        Nē, viņa nav mana. Es it nemaz ne­gribu sevi uzspiest ar varu un kļūt par viņas vīru tikai tādēļ, ka veiksmīgi iebelzu jums pa pieri.

Pūlis apklusa, gaidīdams, kas notiks tālāk. Sleitons piesarka.

Velns parāvis! Kad tas reiz beigsies? Pietiek! Mis Kingmane! Es kā salas guber­nators iesaku jums nekavējoties izvēlēties, vai arī es likšu izlozēt.

—   Izlozēt! Izlozēt! … — sauca pūlis.

Mis Kingmane sarāvās, nedroši piegāja

pie Gatlinga un pasniedza viņam roku.

—       Beidzot, — Sleitons, skābi smaidīdams, noteica un apsveica viņu.

—       Mis Kingmane, — Gatlings iečukstēja viņai ausī, — jūs esat pilnīgi brīva, un es neuzskatu, ka man būtu jebkādas tiesības uz jums. Es nedrīkstu iedomāties, ka jūs varētu savienot savu likteni ar… noziedznieka lik­teni, — viņš vēl klusāk piebilda.

TREŠĀ DAĻA

..

I. Sazvērestība

—   Nolādētie dēļi, ka tie čīkst! Nepaklūpiet, mister Gatling! Dodiet man roku! Es pazīstu ceļu kā savus piecus pirkstus. Es taču divus gadu desmitus klimstu pa šīs salas «ielām». Vai, kā laiks skrien!.. . Div­desmit gadu!

Un Gatlings dzirdēja Ternipu smagi nopū­šamies.

Bija dziļa nakts. Zvaigznes neredzēja. Otro dienu visu salu tina blīva miglas sega.

Ūdenī plunčājās zivis, dažbrīd kāds it kā nopūtās. Kaut kur dziļi kuģa rūmē skrabinājas žurka, meklēdama graudus. Gājēji lēnām, taustīdamies klumburoja uz priekšu. Laiku pa laikam atskanēja tāds kā vaids: «kuu-va, kuu-va», kas atgādināja ūpja brēcienu.

—   Kas tur ir? — Gatlings bažīgi jautāja.

Ternips atkal smagi nopūtās.

—   Velns viņu zina! Nevienam nav ne jausmas, kas tur raud un vaid pa naktīm. Mūsējie saka, ka bojā gājušo dvēseles klīstot tumsā un vaimanājot. Es tādām blēņām neticu. Bet daži apgalvo, ka tas esot kāds jūras dzīvnieks, kas mitinās šajā apkaimē.

Gatlings atcerējās, kā viņu tvaikoņa klāju naktī bija apmeklējusi kāda būtne, kas acīm­redzot dzīvo jūras dzelmē.

—       Viss var būt! — Ternips atbildēja. — Taču nav izslēgts, ka jums tas tikai izli­cies. Šajos ūdeņos indīga migla reibina galvu.

—       Bet pēdas uz klāja? Mēs visi tās redzējām!

—       Var jau būt… var jau būt… Piesēdī­sim, atpūtīsimies, mister Gatling. Nolādētā aizdusa!

Un viņi apsēdās uz veca tvaikoņa klāja.

—       Tagad vairs nav tālu. Viena briga, divas fregates un vēl viens riteņkuģītis, un mēs būsim pie mērķa …

—       Vai jūs pats esat bijis uz šīs zem­ūdenes?

—       Esmu, ne vienu reizi vien, un esmu runājis ar vācu matrozi, kas uz tās dienējis. Viņš tikai pērn nomira ar cingu. Es neesmu speciālists, bet matrozis apgalvoja, ka visi zemūdenes mehānismi esot kārtībā un to vēl varot salabot.

—   Vai Sleitons to zina?

—       Domāju, ka zina. Vai tikai viņš negri­bēja ar šo zemūdeni aizvest jūs uz Azoru salām?

—       Kādēļ tad viņš pats negrib to izmantot, lai izkļūtu no šīs posta vietas?