Nogrimušo kuģu sala

Uzvara piederēja Sleitonam, un viņš pie­gāja pie mis Kingmanes un sniedza viņai roku. Viviana sagrīļojās un satvēra vecās Dodē-Ternipas roku.

VI. Sleitona sakāve

Gatlings sēdēja tumšajā karcerī, apdomā­dams savu stāvokli. Te kāds klusi pieklau­vēja pie durvīm.

—   Mister Gatling! Tas esmu es, Aristīds Dodē-Ternips … Kā jūs jūtaties?

—   Pateicos, Ternip. Vai jūs nevarētu pa­teikt, vai tagad ir diena vai nakts?

—   Vakars, mister Gatling. Un, varētu teikt, sevišķi svinīgs vakars. Mis Kingmane iz­rauga vīru … Visi vīriešu kārtas iedzīvotāji piedalās šajā ceremonijā, izņemot divus pre­cētos: mani un Floresu. Tādēļ jau mums uzdeva dežurēt: man — pie jūsu cietuma ka­meras, Floresam — pie Simpkinsa.

—   Paklausieties, mister Ternip, atveriet man durvis.

—   Ar lielāko prieku, bet nevaru. Man bail. Jūs nepazīstat Sleitonu. Viņš no manis iz­taisīs plāceni un izmetīs jūrā krabjiem par barību.

—   Nebaidieties, Ternip. Dodu jums vārdu, ka…

—   Nē, nē. Neparko neslēgšu vaļā. Bet, hm … — un viņš ierunājās klusāk, — ja jūs pats izkjūsit no turienes, tad tā nebūs mana darīšana …

—   Kā tad es izkjūšu?

Ternips sāka čukstēt: ,

—   Kajītes kreisajā kaktā cilvēka auguma augstumā ir tāds kā kaķu caurums, aizklāts ar finiera plāksni. Jūs to plāksnīti atraujiet, nu, un … Bet pretī, starp citu, atrodas Simp­kinss …

Ternips vēl nebija izteicis līdz galam, kad Gatlings jau drudžaini taustījās gar sienām, atrada plāksni un ātri norāva to. Karcerī iespiedās gaismas stars. Gatlings uzvilkās augšā un pa šauro lodziņu izlīda pustumšā gaitenī, kas veda uz klāju. Pretējā sienā bija tāds pats logs, aiznaglots ar finieri. Vai tikai tur neatradās Simpkinss? Gatlings atplēsa finieri un tiešām drīz vien ieraudzīja logā izbrīnījušos slepenpolicista seju.

—   Ātrāk lieniet ārā! Velns zina kas! Vēl jāizpestī no cietuma pašam savs cietum­sargs! Vai, cik jūs esat neveikls! Turieties pie manas rokas! Nu!,Tā! Ejam!

Gatlings Simpkinsa pavadībā iegāja «līga­vaiņa izraudzīšanas» zālē tajā brīdī, kad Sleitons pastiepa roku mis Kingmanei.

Kajīti pāršalca rosība, tad iestājās nogai­došs klusums.

Gatlinga satrauktais izskats, kas nekā laba nevēstīja, liecināja klātesošajiem, ka gaidāmi interesanti notikumi.

—   Cik tālu ir izvēle? — Gatlings skaļi jautāja, stāvēdams uz kajītes sliekšņa.

Sleitons sarāvās. Tikko manāma kramp­jaina grimase pārslīdēja pār viņa seju, bet pēc mirkļa viņš jau bija savaldījies. Pagrie­zies pret Gatlingu, viņš mierīgi teica, norā­dīdams uz mis Kingmani:

—    Jūs esat nokavējis. Viņa pēc likuma būs mana sieva.

—     Es protestēju. Jūs nelikumīgi laupījāt man un Simpkinsam brīvību un nedevāt iespēju piedalīties izvēlē.

—   Nekādu iebildumu …

Taču pūlī «sākās nemiers. Sajā brīdī Gat­lings pirmo reizi pamanīja, ka Sleitonam ir sava partija, kas gatava jebkuru brīdi viņu atbalstīt, bet ir arī ienaidnieki. Un viņi klai­gāja, ka jaunatnācējiem jāļauj piedalīties «konkursā».

—     Labi! — Sleitons iesaucās. — Turpinā­sim mūsu sacensību! — Un, sažņaudzis dūres, viņš pacēla tās Gatlingam pie sejas.

—   Gribat mēroties, spēkiem?

—   Pat pieprasu to!

Pūlis apmierināti iedūcās.

Bija gaidāma karsta cīņa.

—   Uz klāja! Uz klāja! — atskanēja balsis.

Visi izgāja uz klāja. Iezīmēja apli. Preti­nieki novilka svārkus un atlocīja piedurknes. Vecais Boko uzņēmās tiesāšanu. Salinieki, elpu aizturējuši, vēroja katru pretinieku kustību.

Pēc signāla viņi vienlaicīgi sastapās apļa centrā. Gatlings dedzīgi sāka uzbrukumu. Sleitons metodiski un gausi atvairījās.

Pūlī bija dzirdamas piezīmes. Aizrautības karstumā bokserus uzrunāja ar «tu».

—   Pietaupi spēkus, Gatling! Tu redzēsi, Sleitons grib nogurdināt tevi un tad pie­vārēt!

Karstgalvība nelīdzēs!

—  Sleitons uzvarēs! Mūsu Ferguss ir dūšīgs! Oho, kāds sitiens …

Jo karstāk iedegās cīņa, jo spilgtāk izpau­dās divu naidīgo partiju noskaņojums. Tās gluži nemanot norobežojās: «sleitonieši» jau atradās aizmugurē. Aizrautība bija tik liela, ka pūlis atkārtoja bokseru žestus, kā korde­balets atkārto visus baletmeistara soļus.

Gatlings sākumā patiešām bija pārstei­dzīgs, — viņa nervi bija pārāk saspīlēti. Taču, pieļāvis vairākas kļūdas, viņš sāka cīnīties aukstasinīgāk. Toties Ferguss Slei­tons, saņēmis vairākus pretinieka sitienus, pats iekaisa. Tagad viņu nervu «tonuss» bija līdzsvarots, un jau varēja spriest par preti­nieku cīņas īpatnībām.

Sleitons bija fiziski spēcīgāks, smagnē­jāks; Gatlings, kuram pietrūka pretinieka spēka un svara, toties bija neparasti veikls un kustīgs. Sleitons uzbruka retāk, bet jūtaināk; Gatlings lietoja negaidītu sitienu virkni, kas jauca pretinieka plānus. Cīņas iznākumu bija grūti paredzēt. Boko deva zīmi pārtraukumam. «Sleitonieši» atbalstīja Fergusu, apsēdināja, novilka kreklu un cītīgi berzēja viņu ar dvieļiem. Gatlingu gādīgi ielenca otra partija.