Nogrimušo kuģu sala

Misis Dodē iespieda rokas sānos, nostājās kareiviskā pozā, ar skatienu nomēroja Sleitonu no galvas līdz kājām un piepeši uzklupa viņam kā cāļu māte, kas sargā savu cālēnu.

—   Nē, nevākšos! Nē, nevākšos prom, ka­mēr jūs neatbildēsit uz visiem maniem jautā­jumiem. Jūs esat salas gubernators?

—   Esmu gubernators! Tālāk?

—  Jūs izdodat likumus?

—   Es izdodu likumus!

—   Kas tad paklausies jūsu likumiem, ja jūs pats tos neievērojat?

—   Par ko tad ir runa, jūs, trakā sieviete?

—   Nevis es, bet jūs esat traks! Jūs izdevāt likumu, ka ikvienai sievietei, kas nonāk uz salas, jāapprecas. Tā, labi. Un sievietei ir tiesības brīvi izraudzīties sev vīru … Bet ko jūs darāt?

—  Jūs noklausījāties pie durvīm?

—   Jā, jā, es noklausījos un ļoti labi da­rīju! Vai tad tā pie mums notiek vīra izvēle? Jūs gribējāt apmānīt gan viņu, gan visus tos, kuriem ir tiesības cerēt uz viņas izvēli. Jūs gribējāt apiet likumu, bet tas jums neiz­dosies. Es par to piekliegšu visu salu, un visi būs pret jums. Jūs neesat aizmirsis atgadī­jumu ar Megiju un Floresu? Un te būs pē­dējais jautājums: vai jūs nedomājat izpildīt likumu un izsludināt vīra izvēli pēc visiem priekšrakstiem, kā pienākas?

Ferguss bija saniknots, bet juta, ka viņam vajadzēs padoties.

—   Labi! Mēs izpildīsim šo formalitāti, ja jums tā gribas! Jūs redzēsit, ka rezultāts būs tāds pats. Mis taču negribēs precēties ar nē­ģeri vai kādu no maniem skrandaiņiem.

— To mēs redzēsim. Bet tagad, bērniņ, nāciet man līdzi. — Un viņa ar uzvarētājas izskatu aizveda mis Kingmani.

V. Līgavaiņa izraudzīšana

Saule noslīga aiz apvāršņa, mezdama sar­kanus starus pār spilgti zaļo Sargasu jūru un Nogrimušo Kuģu salu ar tās mastu mežu. Šis vētru sakropļotais, laika zoba sagrauz­tais mežs, tā izlauzītie zari — rājas, buru skrandas, retas kā pēdējās lapas, — šeit vis­lielākais optimists varētu kļūt grūtsirdīgs.

Taču profesors Līderss jutās lieliski, kā arheologs iemīļotā senlietu muzejā.

Sēdēdams uz holandiešu karavelas klāja, viņš aizrautīgi stāstīja Gatlingam, ar plašu žestu norādīdams visapkārt:

— Šeit, jūsu acu priekšā, ir visa kuģu bū­ves vēsture. Jūs nevarat iedomāties, kādi vēs­turiski dārgumi te atrodami. Paskatieties, tur, blakus pagājušā gadsimta riteņkuģim, redzams pirmskolumba laika kuģis. Ar tādu stūri devās braucienos pa okeānu! Bet tur, aiz trīsklāju brigas, glabājas mana muzeja pērle — desmitā gadsimta skandināvu deviņairu laiva ar vienu mastu, kas nākusi no Grenlandes rietumu krastiem. Aizsenos laikos vētra to izsviedusi uz agrāk avarējušu kuģu atliekām, tādēļ tā lieliski saglabājusies. Ap­skatiet tās skaisto iegareno formu, — augsts pakaļgals un vēl augstāks priekšgals, ko no­slēdz tāda kā putna vai pūķa galva. Kāds liktenis to atnesis šurp? Kādi līdz neprātam drosmīgi cilvēki šajā nedrošajā laiviņā lai­dusies tālā ceļā? Bet tur, lejā, nekustīgās, aukstās dzīlēs droši vien guļ fēniķiešu un ēģiptiešu kuģu grausti, un, kas zina, varbūt tepat zem mums starp bojā gājušās civilizā­cijas kolonnām ūdenszāļu meža vidū atdusas lielās Atlantīdas flote?

—  Masa Gatling! Kapteinis Ferguss Slei­tons lūdz jūs ierasties pie viņa.

Gatlings ieraudzīja puskailu nēģeri, kura melnais ķermenis rietošās saules staros spīdējā kā veca bronza.

—   Kas viņam vajadzīgs?

—   Lūdz ierasties pie viņa, — nēģeris at­kārtoja.

Gatlings negribīgi piecēlās un pa ļodzīgajām laipām devās uz gubernatora «rezi­denci».

Sleitons viņu pieņēma, stāvēdams savā pa­rastajā pozā.

—  Gatling, man ar jums jārunā. Vai jūs mīlat mis Kingmani? — viņš uzdeva Gatlingam negaidītu jautājumu.

—   Neuzskatu par vajadzīgu jums atbildēt. Tas attiecas tikai uz mani.

—  Jūs maldāties! Tas attiecas arī uzmani!

—   Ak tā? Tad varu paziņot, ka man per­sonīgi, kā saka, nav nekādu nolūku attiecībā uz mis Kingmani. Mēs esam draugi, un es ļoti cienu viņu. Bet šī draudzība man uzliek arī zināmus pienākumus …

—   Kādus tad?

—   Tādus, ka es neļaušu nevienam izšķirt mis Kingmanes likteni pret viņas gribu.

—   Neaizmirstiet, Gatling, ka privilēģija kaut ko atļaut vai neatļaut šeit pieder man. Tikai man! — Un, brītiņu klusējis, viņš pie­metināja: — Ziniet ko, Gatling! Man ir iespēja nogādāt jūs uz Azoru salām. Es varu jūs diezgan solīdi nodrošināt.

Gatlings aiz dusmām piesarka un sažņau­dza dūres.

«

—   Klusu! — viņš uzkliedza. — Jūs iedro­šināties piedāvāt man kukuli? Jūs uzdrīksta­ties domāt, ka es esmu spējīgs par naudu nodot cilvēku? — Un viņš metās virsū Sleitonam.

Sleitons atvairīja sitienu un iesvilpās. Pa durvīm iebrāzās kāds desmits dažādu tautību skrandaiņu — Sleitona personīgā apsardze — un uzklupa Gatlingam.

Gatlings tos izsvaidīja uz visām pusēm, bet cīņa bija nevienlīdzīga. Pēc dažām mi­nūtēm viņš bija cieši sasiets.

—  Iemest viņu tumšajā karcerī! Jā, pie reizes apcietiniet arī Simpkinsu!

Un, kad Gatlingu aizveda, Sleitons pajau­tāja vienam no sulaiņiem, vai viss sagata­vots līgavaiņa izraudzīšanas ceremonijai.

—   Lieliski! Tātad šovakar deviņos!