Nosaukts par engeli

Ejot apkart, veikli manevrejot starp tam, lai nejausi neuzkaptu uz kajas un nesamirktu, Andzelina gaja, lekdama pari rievam ar udeni, iegrimusi domas.

Starp citu, Andzelina bija sapnotaja un mileja fantazet un vienkarsi domat, vai vina bija viena pati ar sevi. Un soreiz, domajot par kaut ko savu, vina gaja, neko apkart nemanot, lidz ietriecas no cilveka veidota siena.

– Skaties, kur tu dosies. Vai tu esi makonos? – jaunietis iesaucas.

Andzelina pacela skatienu un ieraudzija Dimku, ar kuru kopa macijas lidz devitajai klasei tuveja vidusskola.

Dimka bija cirtaini blonda, dzivesprieciga un labsirdiga. Vienmer ar humoru un jokiem vins bija lideris visos uznemumos un ari klase.

Andzelina bija maza kautriga meitene un tikpat domiga ka tagad. Vienmer sevi vina gandriz nevienu neielaida sava pasaule.

Bet Dima speja sasniegt savu noslegto, neatkarigo sirdi. Vins vienmer lika vinai smieties ar saviem jokiem. Un ta ka smiekli ir labakais relaksetajs visam nopietnajam, puisi atri atrada kopigu valodu. Vins jokoja – vina izpluda smieklos. Tiesa, bernu draudziba toreiz neizdevas. Vai nu puisis baidijas atklati runat par savam jutam, vai ari Andzelina nedeva vinam iespeju.

– Cau, Dim.

– Sveiks, kadu laiku neesmu tevi redzejis. Kas notiek? Neprecejies?

– Ne, es tevi gaidu. Ha.

"Es vienmer zinaju, ka man nav lidzvertigu. Tadu forsu viru ka es neatradisi. Varbut kadreiz aiziesim pastaigaties? Vai ari ejam kaut kur?

– Aiziet. Kur mes iesim?

– Ja velies, varam atnakt pie manis, iedzert teju un atcereties skolas laikus.

– Nac, es zinu, kapec tu mani sauc uz majam.

"Paskatieties pasi, tad jus nozelosit, ka palaidat garam sadu vira kandidatu."

– Ja, protams, es to nozelosu. Labi, man ir darbs, man jaskrien. Cau!

– Cau, toposa sieva! – smejoties, neapgriezies, puisis, ka ierasts, radot savu slaucamo gaitu, devas virziena, kura devas.

Andzelina kadu bridi staveja, iztaisnoja melno rokassomu uz pleca un iegrima sava vienkarsaja ikdienas gaitas.

"Es patiesam velos parmainas. Globali. Rit pamosties – un viss apkart ir savadak. Visi cilveki ir skaisti gerbusies, kopti un laipni. Majas ir jaunas celtnes, celi gludi, gaiss tirs. Es loti gribu celot. Brauciet uz siltajam zemem, lai sasilditos no krievu aukstuma. Lielaka dala vietejo iedzivotaju nekad nav bijusi arzemes. Ieskaitot mani. Es gribetu redzet Veneciju, braukt ar kanoe laivu pa Lielo kanalu, starp majestatiskam senam pilim, siltu vesmu, kas pus seja, un priekam nav robezu. Tas ir mans sapnis – apmeklet Italiju, uz skaisto pilsetu uz udens – Veneciju. Es darisu visu, lai sis sapnis piepilditos.

Gudri cilveki saka: "Saciet ar sevi!" Sakopiet, nekur nemetiet atkritumus, iestadiet kokus un iekopjiet savu pagalmu. Ja, tas ir tas, ko es daru, gandriz. Lai to izdaritu, visiem ir jamegina, viens saja joma nav karotajs. Bet lielakajai dalai ir vienalga. Varbut ta ir sada audzinasana, vai varbut ta ir cuciba asinis?

Tautu nevar mainit, ta ir bijis vienmer un ta bus. Un si atzina, ka neko nevar mainit, ir biedejosa. Atliek tikai viens – pierast, pielagoties, lai tikai izdzivotu. Nu ko, turpinasim savu dzivi. Vai ari pastav?

3. nodala. Vai tur bija kads zens?

Makslinieki nav tadi cilveki ka visi citi. Vini redz pasauli spilgtakas, bagatigakas krasas – neatkarigi no ta, vai tas attiecas uz arejiem vai ieksejiem faktoriem. Tapec atbildem ir augsta emocionala intensitate. Ja, es tads esmu un nemaz neesmu nervozs. Es redzu tikai tas detalas, kuras vidusmera cilveks nepamana.

Vairaki menesi ziemas gulas paskreja nemanot. Man sis sals un sniegs acimredzami ir apnicis. Vienigais, kas mani sildija sajos aukstajos vakaros, bija darbs pie gleznam.

Mana ota gludi uzzimeja sarezgitus triepienus…

Asinssarkans saulriets, senatnigs solins, it ka gaidot, kad uz ta apsestos kulojosu miletaju paris.

Dzeltenas tuksnesa kapas, ar gandriz baltu sauli. Kamieli, kas staiga pa smiltim, ar vienu no atudenosanas nokarenu kupri.

Smaragdzila jura pacelas augsup ar vilniem, ko robezoja baltas putas. Un zem debesu negaisa makoniem lidinajas tikai vientuli kaijas.

Dazreiz es padomaju un apstajos, iegrimdams savu trako domu straume. Manas fantazijas, ka parasti, nepiepildija celojumi uz citam valstim.

Visu ziemu es sapnoju par princi, kuru satiku vesa rudens diena.

Ja, es toreiz biju uz robezas, bet, ja tas nebutu bijis ta briesmiga briza, kura es gandriz atvados no zemes eksistences, es nekad nebutu satikusi savu varoni. Vins ne tikai izglaba manu dzivibu, bet ari piepildija to ar jaunam spilgtam krasam.

Milestiba ienes cilveku dzive prieku, pat ja ta nav abpuseja.

Ta taurinu sajuta vedera un saldas sapes sirdi liek sapnot par savu miloto.

Smadzenes pariet uz citu vilna garumu: logika izsledzas un hormoni sak darboties. Ta ir kimija, milestibas kimija. Dabas un pasas dzives kimija.

Mes uzliekam roza brilles un daudz fantazejam, apveltot musu velmes objektu ar ipasibam, kas tam nav raksturigas. Mes parspilejam pozitivas ipasibas un neredzam negativas.