Nosaukts par engeli

Vel nebija tik talu, bet lietas joprojam jutas smagi. Centos iet atrak, lai nesaskrietu velreiz ar draugiem un kaiminiem. Kapec es baidos, ka es tos nozagu? Tas ari ir darbs, lai pasi pamegina un kaut ko uzzime.

Pludmale bija teltis, kuras tirgoja visadus niekus, piemeram, magnetus un suvenirus. Kreisaja puse staveja sieviete, kas tirgoja saulesbrilles. Labaja puse vecmamina tirgoja pitas salmu cepures, skali saucot pec pircejiem.

Laujiet man stavet vinai blakus, vina tik skali kliedz, varbut vini mani pamanis?

Es iekartojos, vicinajos ar esosajam septinam pabeigtajam gleznam, apsedos uz maza saliekama kreslina un saku gaidit, kad cilveki ieinteresesies un kaut ko nopirks.

Cepures tika pardotas ar blikski, manas gleznas gandriz nevienu nesaista.

Vieni prasija cenu, citi vienkarsi skatijas, it ka izstade, bet neviens nepirka.

Melnie zeni skraidija pa pludmali, ubagodami garamgajejiem naudu saldejumam. Es nezinu, ko vini velak nopirka par izlugto naudu, bet vinu nozveja nebija slikta.

Bija vairak zelsirdigu cilveku neka tie, kas ciganu bernus ka kaitinosas musas slaucija nost.

Pieaugusie cigani mocija neprecetas meitenes, lai liktu laimigam saderinatajam. Cik interesanti bija tas, ka vini uzmineja, ka meitene nav precejusies? – Acimredzot instinkts.

Jo vini nekad nav kludijusies ar savu izveli. Meitenes labprat zeltija ciganiem rokas, nonakot profesionalu hipnoze, un dazas pat ludza vinam pasam zilet.

– Meitin, lauj man pastastit tavu laimi? "Ak, es redzu, ka tu esi iemilejusies puisa," viena no ciganu meitenem pieskreja pie manis, caukstot savu krasaino svarku malu gar smiltim.

Paliecusi galvu pret mani, vina cuksteja man tiesi ausi:

– Nemili vinu, ak, tu cietisi kopa ar vinu.

Sis puisis sagadas daudz sapju, jums nebus laika noslaucit acis no asaram.

– Man nevajag minet! Es neticu zilesanai! Dodieties meklet klientus citur! – es iekliedzos.

– Apzeltit savu pildspalvu, iedod man vismaz simts rublu par patiesibu. Mana zilesana ir patiesa. Es tev visu pastastisu.

– Atkapies! Man tas ir apnicis! Un man nav naudas.

"Nu velti," ciganiete pakratija galvu.

– Es tev saku, ej ara!

Cigane klusedama devas prom, meklejot jaunu upuri, un es vinu pieskatiju, dusmas klustot purpursarkanai.

Tatad pagaja nedela. Nedelas laika netika pardota neviena glezna.

Es nevareju izturet daudz laika: neviens neatcela majas darbus un rupes par manu mati.

Tatad piektdienas darba diena tuvojas pusdienam. Ir pienacis laiks sakravat mantas un doties majas.

Peksni pienaca virietis melna uzvalka un teica:

– Meitin, es perku visu.

– Kas? Tu joko vai nopietni? – atbildeju, nepacelot skatienu uz pirceju.

– Protams, tas ir nopietni, tas nevar but nopietnak.

– Bet tas maksas daudz.

– Cik man ir jamaksa?

– Maz ticams, ka sada cena jus apmierinas.

– Vai es izskatos pec ubaga?

Tad es pacelu acis un paskatijos uz virieti, kas ar mani runaja. Labak butu neskatities, jo tas bija vins, mans princis.

Kops ta briza es iekritu stupora.

Roberts pasmaidija un meginaja mazinat situaciju.

– Un tu labi zime. Acimredzot nepietiek ar pieredzi. Sitieni seit ievietoti nepareizi – vins noradija uz vienu no gleznam.

– Nu, ja es to nepareizi uzzimeju, kapec jus to perkat?

– Man patik, citadi kapec man to pirkt?

– Tad, lai paraditu, kads tu esi labvelis. Paldies, vini tik un ta no manis nopirks.

"Tapec es gribu but pirmais, lai citi to nesanemtu."

– Beidz ar mani jokot. Es tev neko nepardosu.

– Kapec? Un es gribu nopirkt. Neatkarigi no ta, cik tas maksa.

– Es nepardosu!

Izdzirdot musu sarunu, cepuru pardeveja parsteigta paskatijas uz mani no saniem.

– Labi, kapec tev to visu vajag? – es izdvesu. Vai tu mani tagad vienmer izglabsi?

– Vienmer, ja nepieciesams.

– Labi, es to pardosu, ja tu to velies.

– Es to gribu un perku! – Roberts teica, iegrudams vinai rokas vairakus lielus banknosus.

– Pagaidi, es nomainisu pret mainam.

"Jums nav vajadzigas parmainas, tas ir prieks jums." Vins atri pagriezas un aizgaja.

– Ka ar gleznam? Jus aizmirsat panemt gleznas! – vina kliedza pec vina. Bet puisis pat nepagriezas.

Kaut kadi nogulumi palika mana dvesele. Naudas daudz, gleznas vieta, un sodien bus gardas vakarinas man un manai gimenei – nekas mani neiepriecina. Sajuta, ka jus tiekat izmantots sava ego apmierinasanai.

Tads vins izradijas! Narcistisks egoists. Vins redz sevi augstak par citiem. Protams, es esmu nabaga meitene, vins ir bagats cilveks. Vinam ir viegli teret naudu, lai iepriecinatu savu lepnumu.

Tas ir ipasi aizskarosi manam darbam. Vins to slaveja, bet pat nepienema. Vins drosi vien vienkarsi meloja, ka vinam patik. Augstpratigais bagatais Pinokio, kas, vinaprat, ir? Lielais glabejs, citu cilveku liktenu skirejtiesnesis?

Parnakusi majas, uz galda noliku milzigus maisus ar labumiem.

– Oho, vai tu aplaupi partikas veikalu? No kurienes tas viss nak? – Igors teica, berzejot savas mazas rocinas un laizidams lupas.

– Kada starpiba, no kurienes? Pardevu gleznu.

"Ak, tas ir labi," vins veikli pastiepas maisa pec kupinatas cukgalas.

– Pagaidi, satver visu, mums tas jasadala visiem.