Pazudusas dveseles. Veca muiza

Kungs lika uz skivjiem olas un bekonu, kad tevs Jekabs ienaca virtuve. Smakas lika pedejam mute udeni.

– Ak, svetais tevs! Tatad Montijam tomer izdevas tevi pamodinat. Pulkstenis jau sen sita divpadsmit. Pabrokastoju, un, kamer es iesu, es staigasu pa teritoriju.

– Viens?

– Dienas laika nav no ka baidities. Turklat Montijs ir kaut kur ara: bez vina gadibas krumi pasi neapcirps.

* * *

Pulkstenis bija divi pecpusdiena, kad Karpenters un Montijs atgriezas. Priesteris vinus gaidija netalu no galvenajam kapnem, nepacietigi staigadams no vienas puses uz otru. Tos ieraudzijis, vins iesaucas:

– Seko man!

Ipasuma ipasnieks un vina kalps apmulsusi vinam sekoja vannas istaba.

– Piepildiet to lidz malam, – tevs Jakovs paveleja, noradot uz vara fontu, – un jums vajag vairak gaismas. Kapec seit ir tik tumss?

“Ja tu nolemi nomazgaties, svetais tevs, tad tagad tam nav istais laiks,” neapmierinatibu pauda Kungs. – Turklat tas nav paredzets viesiem. Vai ari jus velaties izspiest spoku, gulot karsta udeni un dzerot vinu?

Priesteris parsteigts paskatijas uz virieti un mierigi atbildeja:

"Man vajag svetito udeni, daudz svetudens, lai aizstatu to, ko Montijs salauza."

Darznieks skumji pamaja ar galvu un asaraina balsi teica:

– Montijs ir neuzmanigs, Montijs ir neveikls…

"Viss kartiba, mans dels," priesteris teviski apskava darznieku. – Piepildi pilnu vannu ar udeni, un es to svetisu. Ar to pietiek darzam un joprojam paliks rezerve. Atrodi man piemerotus traukus: pudeles, spainus, kaut kadus podus. Mes nevilksim vannu ara. Un pat ja mums tas izdotos, es negribetu to sabojat – izskatas pec makslas darba.

– Nav parsteidzosi. Lords Darkfilds to atveda no kaut kur austrumiem. Skiet, ka ta ir vieteja valdnieka atlidziba.

– Ja, interesants veids, ka izteikt pateicibu.

– Kungam loti patika iet vanna. Vins pasmineja, sakot, ka tada veida nomazga no sevis laboratorijas netirumus.

"Bet mes tagad nesmejamies." Saksim pie lietas.

* * *

Priesteris aizvera durvis, uzlika lampu uz kumodes, mirkli vilcinajas, domadams, vai nevajadzetu aizdedzinat vel vienu – to, kura bija svetita ella, bet nolema to neteret. No halata krokam vins iznema krustu, ar kuru vakar vakara bija izdzinajis regu, un, atrotijis sutanas piedurknes, uzmanigi nolaida to udeni. Tad vins nometas celos vara vannas prieksa un, salicis plaukstas, gandriz klusi saka lugties.

Durvis nedaudz atveras, un ieksa ieskreja caurveja, kas nodzesa lampu. Pec melnraksta Montijs ieskreja ieksa ar apmierinatu smaidu seja un divus udens spainus rokas.

"Svetais tevs, udens," vins teica.

Ta Kunga kalps smagi noputas, piecelas no celiem un atbildeja:

"Es tev teicu, lai netrauce mani, kamer neesmu pabeidzis." Teicu ari, ka udens jau ir gana. Noliec surp spainus un, dieva del, mani vairs netrauce. Un, Montij, – vins teica pec tam, kad aizejosais darznieks, kura seja bija palicis smaids, – iededziet man lampu.

Tad vins aizvera durvis no iekspuses, lai izvairitos no incidenta atkartosanas, un atkal nometas celos. Dazas minutes apkopoju savas domas un nomierinaju dveseli, un tad saku skali lasit lugsanu.

Vins piecelas, tris reizes skersoja udeni fonta un teica: "Amen." Taja pasa mirkli no nekurienes nakusi caurveja atkal nodzesa lampu. Priesteris velreiz noputas, atrotija piedurknes un pieliecas pie vannas, lai nonemtu krustu. Tomer es to nevareju atrast.

"Kadas mulkibas," skaneja no vina lupam.

Vins noliecas virs udens, gandriz pieskaroties tam ar seju, atkal nobrauca ar plaukstu pa dibenu un beidzot atrada trukstoso. Ar krustu roka vins maziem solisiem devas uz durvim, atvera tas un izgaja gaisma. Un vins nodrebeja, kad pamanija, ka ap krusta augsdalu bija aptits tarps. Ar riebumu vins nometa to no svetnicas, noslaucija relikviju sutanas mala un kliedza:

– Montija!!!

* * *

Saule jau rieteja, kad tevs Jakovs pabeidza savu dievbijigo darbu. Soreiz visa darza tika izvietotas improvizetas lampas: Montijs piekara tas kokos, novietoja uz soliniem, akmens zoga, vienu novietoja uz struklakas labirinta un vel vairakas piekara uz zoga kaltas dzelzs stieniem.

"Sak tumst, jus varat to aizdedzinat," Kungs vinam paveleja, "tikai raugies, lai nesaskartos ipasums."

Priesteris iznema no somas vel vienu krustu, uzlika to uz plaukstas un nolasija pari lugsanu. Vins pamanija, ka Kungs verigi uz vinu skatas.

"Sis ir pedejais," vins paskaidroja un piegaja pie dika, kura draiskojas zivis, nepieversot uzmanibu cilvekiem un vinu rupem. Tad vins it ka negribigi un skumji iemeta krustu udeni.

Zivis saudijas dazados virzienos, pa udeni saka plust apli, un no apaksas pacelas milzigs burbulis, kas plisa ar nepatikamu slakstu.

"Es dariju visu, kas bija manos spekos," vins noguris sacija. "Ja ta ir Vina griba, sausmas, kas moka so vietu, atgriezisies tur, no kurienes ta nakusi." Uz pazemi.

Kungs kluseja, nenoversdams acis no udens virsmas.

– Galdnieka kungs!

Vins nodrebeja, pakratija galvu un steidzigi teica: