Pazudusas dveseles. Veca muiza

– Ja, ja, tev taisniba. Esmu jums loti pateicigs, tev Jakov. Jusu palidziba ir vienkarsi nenovertejama. Es velos atvainoties par savu ieprieksejo uzvedibu. Es vienkarsi… es vienkarsi neticeju tam visam.

– Tas notiek biezi, Karpentera kungs. Cilveki sak ticet Dievam, tiklidz vini sastopas ar kaut ko tadu, kas Vinam pretojas. Jo Vins vienigais spej mums palidzet. Un tad cilveki Vinu noliedz, tiklidz briesmas ir pargajusas. Hmm, skiet, ka Montijs ir pabeidzis, atgriezisimies maja, pirms nav pilniba satumsis. Nekardinasim likteni.

* * *

Darznieks grauza burkanus, kas izaudzeti neliela saknu darzina aiz savas majas. Vinam blakus, uz kapnem, kas veda uz otro stavu, sedeja priesteris, mizoja varitu olu, ielika caumalu bloda un iemerca karumu sali. Mazliet talak no viniem, ar vina glazi viena roka un ieroci otra, staveja Kungs. Lenam malkojis dargu dzerienu, vins paskatijas ara pa logu: zalienu tagad apgaismoja ne tikai laternas, bet ari lampas. Tiem pievienota ella pieskira ugunij neparastas nokrasas, padarot arejo izskatu neparastu un zinama mera magisku.