Pēdējā atlanta atgriešanās Zinātniski fantastiski stāsti

PĒDĒJĀ ATLANTA ATGRIEŠANĀS

ALEKSANDRS ŠAĻIMOVS

ZINĀTNISKI FANTASTISKI STĀSTI

RĪGA «LIESMA» 1989

No krievu valodas tulkojusi GAIDA LlVENSONE Māksliniece INĀRA JĒGERE Redaktors ANDREJS RIJNIEKS

izdevniecība «Liesma», 1989

PLANĒTAS ATTĪRĪTAJI

ATGRIEŠANAS

Atgriešanās šķita ilga . . . Simferopoles aerodroms tālajiem reisiem bija slēgts — to kārtējo reizi rekonstruēja. Transkontinentālie laineri nevienā no tuvākajiem lidlaukiem nolaisties nevarēja.

Adlerā elektronkoordinators Ivam rekomendēja lidot caur Maskavu, Parīzi, Kairu, Deli, Džakartu . . .

— Kāds ir optimālais variants? — Ivs jautāja.

Elektronkoordinatora sarunu ekrāns ieņirbējās lāsmai-

nās švīkās. Ivs šo informācijas sistēmu lāgā nepārzināja. Tā jau bija novecojusi un saglabājusies vienīgi nelielos perifērijas lidlaukos. īvs kādu brīdi pagaidīja. Pa ekrānu joprojām bez skaņas plūda lāsmainās švīkas.

— Kā tad ir ar optimālo variantu?

Skaņas vēl aizvien nebija, bet uz ekrāna uzslīdēja teksta rindas:

«Tā kā Simferopoles aerodroms slēgts un pa Urā- lu— Arābijas garuma līniju uz Mosonu tiek transportēta smaga iekārta, šajās dienās nav iespējams izmantot optimālo variantu. Ja rekomendētā trase nav izdevīga, piedāvājam citas — arī rietumu puslodē. Atbilde būs pēc astoņām minūtēm.»

— Nevajag,— Ivs teica.— Viss ir skaidrs. Pateicos.

Viņš nolēma lidot caur Maskavu un Kairu. Būtībā

dažām stundām vai pat dienām nebija nozīmes. Laika vēl pietika, un iespējams, ka Galvenajā bāzē viņu neviens negaida. Kairā patlaban vajadzētu būt Dārijai. īvs gandrīz veselu gadu nebija ticies ar māsu.

♦ ♦ ♦

Maskavā Ivs bija paredzējis ielidot naktī. . . Izrādījās, ka viņa lidmašīnai ir ļoti veca konstrukcija — no «pirms- skaņas» laikiem. Tā lidoja diezgan zemu virs mākoņiem. Pa ceļam divas reizes kaut kur nosēdās. Ivs izslēdza individuālās informācijas ekrānu un, krēslā atlaidies, mēģināja nosnausties. Aerodromos pasažieri iekāpa un izkāpa, taču krēsls Ivam blakus palika tukšs. Iluminatorā pamazām nodzisa sārtais riets, mākoņi lejā kļuva purpursarkani, un debesīs iemirdzējās pirmās zvaigznes.

Aiz muguras kāds paklusu stāstīja par Antarktikas eksperimentu, minēja skaitļus, termiņus un vairākas reizes atkārtoja, ka pēc dažām dienām viss izšķiršoties. Ivs nodomāja, ka trijos sanatorijā pavadītajos mēnešos viņš ir krietni atpalicis no zemes dzīves. Sanatorijas kotedžās, kas atradās saudzējamā priežu silā, publiskās informācijas ekrāni tika ieslēgti divas reizes dienā uz pusstundu. Ārsti visādā veidā centās izolēt savus aizbilstamos no ārējās informācijas straumes. Jūra, saule, profilaktiskas procedūras, spēles, sports . . . Ivs nogrozīja galvu: «Kā es to esmu izturējis! Labi, ka viss jau aiz muguras …»

Neviļus ienāca prātā: «Bet kas sagaidāms nākotnē? . . .» Viņš palūkojās iluminatorā. Tur bija melna nakts. Tikai tālumā pie paša apvāršņa Zemes un debesu tumsību atdalīja šaura, sārta strēmele — vai nu rieta pēdējā atblāzma, vai arī jau Maskavas ugunis.

«Maskava . . .» Ivs nopūtās. «Bez šaubām, Maskavā sameklēt Irmu nav nekādu cerību. Pilnīgi iespējams, ka viņas tur nemaz nav.»

Pēc tā —pēdējā strīda Irma bija pēkšņi nozudusi un nedeva par sevi nekādu ziņu. Turpat vai trīs mēnešus. Pirmās nedēļas Ivs stundām tupēja pie videosakaru ekrāna — jo vairāk tāpēc, ka sanatorijā brīva laika bija atliku likām. Bet Irmas aparāts mazajā dzīvoklītī Dārzu loka vecās mājas trīsdesmitajā stāvā neatsaucās. Un neviens no abu kopīgajiem draugiem, kurus viņš pa šiem mēnešiem sadabūja rokā, par Irmu neko nezināja. Palika gan cerība — tiesa, visai vārga —, ka Irma ir atgriezusies Galvenajā bāzē un gaida viņu tur. Patiesību sakot, tieši tāpēc viņš bija pasteidzinājis atgriešanos. Tomēr uzņemt sakarus ar Galveno bāzi neuzdrošinājās. Vai tā būtu vēlēšanās līdz galam saglabāt ilūziju?

«Pēdējā ilūzija…» īvs nokāra galvu un iespieda deniņus plaukstās. «Vai gan visi šie kopā aizvadītie gadi nav bijuši viena vienīga ilūziju virkne? Vai Irma ir bijusi patiesi laimīga? Un vai es Irmai blakus esmu bijis laimīgs? īsie tuvības mirkļi, protams, nav vērā ņemami. Irma bija tik neizprotama .. . Nav pat īsti skaidrs, kāpēc viņa izvēlējās tieši mani. Gudrā, brīnum daiļā, noslēpumainā Irma! Tā taču bija viņas izvēle. Un kas lika Irmai — talantīgai māksliniecei — kļūt par novērotāju Virakā? Es pat skaidri nezinu, cik viņai gadu. Viņa, bez šaubām, ir par mani vecāka …»

Kad Ivs, iesācējs, pirmo reizi ieradās praksē Galvenajā bāzē, Irma tur jau vadīja inženieru grupu. Viņas neparastais daiļums un dzedrā atturība pirmajā tikšanās brīdī pārsteidza Iva iztēles spējas. Neuzdrīkstēdamies ne sapņot par apbrīnojamo sievieti, īvs, tāpat kā daudzi citi Galvenajā bāzē, klusībā sāka viņu pielūgt. Šķita, ka arī pats Vilens, par spīti saviem gadiem, bija Irmā nedaudz iemīlējies. Lai gan — Ivs nezināja Virakā nevienu, kas atteiktos izpildīt jebkuru viņas vēlēšanos. Kaut arī tā būtu visneprātīgākā. Bet Irmai reizēm radās tādas vēlēšanās. Jā, viņas raksturs nebūt nebija ideāls. Ivs to ļoti labi zināja.