Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Viņš prātoja, kas gan varētu būt vajātāji. Varbūt viņiem pakaļ dzenas būdas saimnieki. Varbūt tie ir apvainojušies par ielaušanos viņu mājoklī. Bet varbūt tiem ir rozmarīns un kārtīgai maltītei pietrūkst tikai kāda maza elfa.

Bailes sažņaudza kā spīlēs.

Viņš skatījās lietū, taču ne krūmājā, ne niedrēs neviena ne­manīja.

Bailes lēnām izkusa un pārvērtās skumjās.

Viņš atkal bija palicis viens. Jau atkal vientulība sniedzās līdz pašam apvārsnim.

Viņš atcerējās, kā vecāmāte bija viņu auklējusi klēpī, kamēr katliņā vārījās saldie kastaņi.

Skumjas piepildīja visu viņa būtni un palēnām pārtapa izmisumā.

Viņš domāja par cilvēku sievieti, kura viņu biedēja, tomēr bija iedevusi gabalu vālītes. Labāk tāda sabiedrība nekā nekāda. Labāk būt kopā ar cilvēku nekā atkal palikt vienam. Gluži vienam līdz pašam apvārsnim. Mazais elfs iešņukstējās, taču pavisam nedzir­dami, bez skaņas. Skumju elsas skanēja tikai viņa prātā, neskar­damas kluso lietus šalkoņu.

Viņš nodomāja, ka suni, ja vien viņš to vēl kādreiz sastaptu, varētu nosaukt par Kādu, kas elpo tev blakus, taču sieviete bija tei­kusi, ka sunim vajadzīgs īss vārds, bet šis noteikti tāds nebija.

Treša nodaļa

Gaisma jau dzisa, kad pakalnā uzrāpās sieviete.

Mazā elfa sirds iegavilējās.

Sieviete bija aizelsusies. Viņa smagi atkrita dubļos. Suns bija kopā ar viņu.

—    Tas bija mednieks, — pamazām atgūdama elpu, teica sieviete. — Viņam bija loks. Es viņu redzēju. Man izdevās viņu apvest ap stūri.

—   Ooooh, tu ir drosmīga, — patiesā apbrīnā novilka elfs. — Jūs atrod vēl kādu būdu, un tu ved viņu tai apkārt?

—   Nē taču, — nepacietīgi skaidroja sieviete. — Tas nozīmē tikai to, ka man izdevās viņu piemānīt un aizbēgt.

—   Aāā, sapratu, — meloja elfs. Kāpēc mīklainajā cilvēku va­lodā katram vārdam varēja būt vairākas nozīmes? Skaidrs, kāpēc! Pie visa vainojama cilvēku muļķība. To ne mirkli nedrīkst aizmirst.

—    Kas ir loks? — viņš apjautājās.

Pēkšņi ierūcās suns.

—    Pievaldi savu zvēru! — pavēlēja kāda balss.

Tai pašā mirklī mazais elfs saprata, kas ir loks: izliekts koka zars, kuram pārstiepta nospriegota virve tā, lai varētu triekt uz priekšu smalku nūjiņu ar smailu metāla uzgali, kas pavērsts pret sievietes sirdi.

Mednieks augumā bija vēl lielāks par sievieti. Tumšiem matiem, kas biezi zēla visur — gan uz paura, gan sejas. Jā, šim cilvēkam bārda bija. Mugurā viņam bija neredzēts apģērbs, kas likās daudz bie­zāks un siltāks par parastu audumu, bet pie jostas karājās iespaidīgi naži un cirvis. Cilvēks bija uzradies elfam aiz muguras. Sieviete bija domājusi, ka ir apvedusi viņu ap stūri, taču mednieks bija izmetis likumu cauri mežam un nonācis pakalna galā no pretējās puses.

Kādu bridi sieviete un mednieks viens otru vēroja, tad sieviete piesauca suni sev klāt.

Mednieks nolaida loku.

—    Es gribu tikai mazliet uguns. Manējā izdzisa. Gribu tikai aiz­degt savu iekuru. Es redzēju, ka tev ir uguns.

Sieviete uzlūkoja viņu vēl ciešāk.

—    Neko citu tev nevajag?

—   Nē, neko citu.

Vēl viens ciešs skatiens, un sieviete pamāja ar galvu.

—   Iedod viņam uguni, — viņa teica. — Ei, es runāju ar tevi! Iedod viņam uguni. Kur tu to liki?

—    Paslēpa tur lejā, — atbildēja mazais elfs.

—   Ak tā? Laba doma, — noteica sieviete. — Un kur tieši tu to noslēpi?

—   Lejā, staignājā zem ūdens. Tur to neviens nevar redzēt, — laimīgs pavēstīja elfs.

Bija tik patīkami sajust, ka tavas pūles kāds novērtē. Viņš atce­rējās, kā vecāmāte viņu mēdza samīļot un teikt, ka viņš ir visla­bākais un visgudrākais mazais elfs pasaulē. Mazuļa sirdi piepildīja laime, likās, pavasara vējš aizslaucījis prom visus mākoņus, — jo tieši tā vējš darīja tolaik, kad vēl bija pavasaris.

Elfs priecīgs nolēkšoja lejā no pakalna. Lietus bija pierimis. Bāli zilgana svēdra pavīdēja starp mākoņiem un atspīdēja staignāja ūdeņos, no kuriem elfs triumfējoši izvilka caurumoto dzelzs lodi. No tās iztecēja dubļainas straumītes.

Vīrietis un sieviete klusējot bija pavadījuši elfu ar skatienu. Tagad sieviete smagi apsēdās uz baļķa un satvēra galvu rokās.

—    Tu to nodzēsi, — viņa aizlauztā balsī nočukstēja.

—   Jā, protams, tā bija vieglāk to paslēpt.

To sakot, mazais elfs izteiksmīgi savicināja rokas. Lakats no­slīdēja no pleciem un atklāja skatienam viņa dzeltenās drānas.

—   Tas ir elfs, — satriekts izdvesa mednieks.

- Jā, patiešām, tas ir elfs, — bezkrāsainā balsī piekrita sieviete.

-—Tu meklē nepatikšanas? — noprasīja vīrietis.

—    Nē, es tajās iekuļos bez īpašas meklēšanas.

—   Vai viņam piemīt kādas spējas?

—    Nē, viņš vēl ir tikai bērns.

—    Nesen piedzimis, — apstiprināja mazulis.

Taču vīrietis ij nedomāja mest mieru izjautāšanai. Tagad viņš pievērsās elfam.

—    Vai tu proti iedegt uguni?

—   Jā. Domāju, ka protu. Nekad neesmu to darījis, bet visi taču prot iedegt uguni.

Sieviete pacēla galvu un apstulbusi uzlūkoja viņu.

—    Nu tad iededz, — teica mednieks.

Viņa balss bija zemāka un dobjāka nekā sievietei.