Mazais elfs pavērsa plaukstu pret sauso dzelzs lodi, ko mednieks bija izvilcis no savas pleca somas. Lodē bija sabāzti salmi. Elfs aizvēra acis. Viņa prātu piepildīja uguns tēls. Nāsīs ieplūda spēcīga dūmu smarža. Atmiņu noglāstīja uguns siltums.
Kad viņš atvēra acis, lodes iekšienē jau mirdzēja liesmiņa.
Sieviete neuzdrošinājās pat elpot.
Tad apjukusi jautāja: — Tu spēj iedegt uguni, nepūšot uz oglēm?
-Jā.
— Kāpēc tu man to neteici?
— Tu neprasīja.
— Es prasīju, vai tev ir kādas spējas!
— Jā. Un es atbildēja! Es pateica lielās spējas: elpot, ēst, būt dzīvam. Iedegt uguni ir maza spēja. Tikai jārada karstums, un uguns piedzimst. To prot visi.
— Es neprotu, — teica sieviete.
— Nē? — Mazulis bija satriekts. — Tas nav iespējams. Visi prot…
— Ja jau mēs protam iedegt uguni, tad kāpēc staipām līdzi bumbas ar kvēlošām oglēm?
— Tāpēc, ka jūs ir cilvēki, — mierīgi atbildēja mazais elfs. — Cilvēki ir dumji.
— Tu izpērc iepriekšējās dzīves nodarījumus, vai ir kāds cits iemesls, kura dēj tu klīsti apkārt kopā ar elfu? — sievietei prasīja mednieks, kas tagad šķita apmulsis vēl vairāk. — Kompānija, protams, ir brīnumjauka, un gan jau tu pati apzinies, ka pirmajā ciemā jūs abus aizsūtīs pie tēviem. Ļaudīm nepatīk tie, kas iededz uguni ar domām.
— Kāpēc ne? Tas ir ērtāk nekā staipīt līdzi dzelzs lodi ar oglēm. — Elfs bija neizpratnē.
— Tu varētu pielaist uguni cilvēkam vai mājai. Varētu nodedzināt māju, kurā iekšā ir cilvēks. Vai divi cilvēki. Vai pat piecpadsmit cilvēku.
Šī doma bija tik drausmīga, ka mazais elfs aizmiedza acis un iekunkstējās sāpēs. Domās viņš ieraudzīja apdegušus ķermeņus, pat saoda apsvilušas gaļas smārdu. Mazo elfu sagrāba šausmas un nelabums. Viņš sāka vemt. Kad beidzot izdevās apvaldīt krampjaino rīstīšanos, mazais elfs ieraudājās. Bet šīs nebija ierastās klusās raudas un smilkstieni. Šoreiz vaimanas bija skaļas un griezīgas, žēlabas — sirdi plosošas.
— Apklusini viņu! — iekliedzās vīrietis. — Apklusini viņu! Tas ir neizturami!
— Redzi, ko tu izdarīji?! — kliedza pretī sieviete. — Lūdzu, maziņais, neraudi. Viss būs labi, nekas jau nav noticis. Viņš t ikai tā runā.
— Tikai runā?! — Mazais elfs bija sašutis. Tomēr sievietes mierinājuma vārdi iedarbojās. Viņš pārstāja vaimanāt. — Tikai runā?! Kā drīkst, kā var runāt kaut ko tik šausmīgu, tik sāpīgu, tikai lai runātu?!
Un viņš atkal ieraudājās. Šoreiz atskanēja ierastie kunkstieni un šņuksti.
Vīrietis apsēdās uz baļķa. Viņu droši vien bija piemeklējusi tā pati slimība, kas nomocīja sievieti, jo arī viņa izelpa bija tikpat smaga, stiepta un skaļa. Mākoņi retinājās. To plaisās parādījās pirmās zvaigznes, kas nebija redzētas jau nedēļām ilgi.
— Man ir trusis, — teica vīrietis. — Šorīt nomedīju. Jūs man iedevāt uguni, man ir trusis, un arī lietus ir pārstājis. Iekārtosimies te naktsguļai un paēdīsim. Mani sauc Monsers.
Brīdi valdīja klusums, tikai pavisam īsu brīdi.
— Sajra, — teica sieviete.
Arī mazais elfs pārstāja raudāt un iesaistījās sarunā, nosaukdams savu vārdu.
— Vai viņš ir saaukstējies? — jautāja vīrietis.
— Nē, viņš nešķaudīja. Tā skan viņa vārds.
— Vai arī tusim ir dzelteni graudiņi tāpat kā vālītēm? — gribēja zināt Joršs, kuru bija iedvesmojis tikko dzirdētais ierosinājums paēst.
Vīrietis iesmējās.
— Nē, — viņš teica. — Trusim ir skaista, pūkaina āda, kas pēc tam palīdz vienmēr turēt kājas siltumā. Skaties! — Viņš pavēra savu somu, lai mazulis varētu tajā ieskatīties.
Joršs laimīgs pieķērās pie tarbas malas un ielūkojās iekšā. Doma par kaut ko, kas spēj gan piepildīt tukšo vēderu, gan sasildīt kājas, šķita pārlieku brīnumaina: pat vecāmāte, kura taču zināja visu, nekad nebija stāstījusi par tamlīdzīgu dārgumu. Varbūt cilvēki nemaz nebija tik… Spalgs kliedziens satricināja purvu.
Spalgs, ilgs, izmisīgs kliedziens, kurā skanēja visas pasaules sāpes.
— Tas ir līķis, — mazais elfs kliedza. — Skaties, tu viņu esi nodūris ar to aso nūjiņu. Tagad viņš ir miris. Vai tad jūs grib ēst līķi?
— Kāpēc tu tā prasi ? Vai tad jūs trušus ēdat dzīvus? — Mednieks bija tuvu izmisumam.
— Elfi neēd neko, kas iepriekš ir domājis, skrējis, bijis izsalcis un baidījies no nāves. Vecāmāte teica, ka cilvēki ēd to, kas bijis dzīvs. Ar rozmarīnu. Vai jums ir rozmarīns? Es negribu, lai mani apēd! — Un mazulis atsāka spalgās, žēlabainās vaimanas.
Sieviete saspieda galvu plaukstās.
— Ko tik briesmīgu tu nodarīji iepriekšējā dzīvē? Pārdevi savu māti, vai? — jautāja vīrietis.
— Domāju, būs labāk, ja tu iesi prom. Paldies, ka piedāvāji trusi. Gan jau būs labi. Uguns tev tagad ir. Ej. Ardievu.
— Tu taču negribi atteikties no kārtīga gaļas gabala šī sīka- ļas dēļ?
— Zinu, ka tas nav saprātīgi, bet es nespēju klausīties, kā viņš raud. Lūdzu, ej projām.
— Es nevaru aiziet, — nepārliecināti noteica vīrietis.
— Kāpēc?
— Es nevaru pamest jaunu sievieti vienu pašu purvā. Pareizāk sakot, būtu pietiekami bīstami arī tad, ja tu būtu viena pati, taču tu vēl vadā līdzi šo te!