Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Vēl pēc brīža viņa runas plūdi pievērsās ciešanām plašākā no­zīmē, jo arī par tām nebija īsti skaidrs, vai tās būtu uzskatāmas par īpašu negatīvu esamības formu vai vienkārši par prieka trūkumu, vai varbūt tikai par labsajūtas trūkumu, nē, tomēr tos divus pēdē­jos nevar likt blakus, jo patiesībā labsajūtas trūkums sagādā lie­lākas ciešanas par prieka trūkumu, turklāt prieka trūkums var būt arī ilgstošs stāvoklis, ko reizēm pat var uzskatīt par normālu. Bet tas tikai tā, vispārīgi runājot. Savukārt, runājot par ciešanām kā par konkrētu un patstāvīgu esamības formu, vai viņš jau ir stāstījis par to reizi, kad zem naga bija ierāvis skabargu? Zem labās kājas īkšķa naga. Vai tomēr tas bija kreisais īkšķis? Nē, tomēr labais, jā, ja kārtīgi padomā, viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka tā bija labā kāja. Tātad viņam zem naga bija padūries ērkšķis, un vecāmāte to izvilka ar adatu. Ar adatu. Iedomājoties vien, pārņem šausmas, tīras šausmas. Un vēl briesmīgāka bija tā reize, kad viņš pakrita un pārsita elkoni. No pušuma ārā tecēja asinis un visu notašķīja. Tas bija drausmīgi, drausmīgi. Tā pārsist kreiso elkoni. Kreiso. Bet ērk­šķis bija padzīts zem labās kājas naga. Nu viņš vairs nešaubījās: tas bija kreisais elkonis un labais īkšķis. Pat rēta palika. Ne jau no ērkšķa, no pušuma uz elkoņa. Vai viņi grib to apskatīt? Rētu, pro­tams. Tiešām negrib?

Kad mazais elfs gari un plaši aprakstīja trešo reizi", kad viņu bija piemeklējušas iesnas, un visos sīkumos apcerēja, kas, kādos dau­dzumos un kādā krāsā bija tecējis no viņa deguna dažādajos sli­mības attīstības posmos, viņiem ceļā pagadījās zaļi ceri, kurus gan sieviete, gan mednieks nešaubīgi atzina par brīnišķīgiem rozma­rīna krūmiem. Tai pašā mirklī mazulis apklusa un pirmo reizi kopš pašas rītausmas ilgāku laiku neizdvesa ne skaņas.

Viņi gāja cauri lapegļu un kastaņu mežam, kas zaļoja kāda pau­gura nokalnē, un pēc straujāka takas līkuma negaidīti ieraudzīja Daligaru. Tā bija izvietojusies nelielas ielejas dziļumā, iekārtoju­sies šauras, bet ūdeņiem bagātas upes abos krastos. Likās, viņi no­raugās pasaku ainā. Tur bija neskaitāmas mājas, cieši cita pie citas, un visām logos dega ugunis, kas bija tik spožas, ka izgaismoja pat asos, smailos koka pīķus, kas vainagoja nocietinājumu mūrus. Logu ugunis spoguļojās tumšajos upes ūdeņos, un, it kā ar šo spožumu vien nepietiktu, pilsētnieki bija iedegusi vēl citas — ikvienā no torņiem, kuri ik pa gabalam papildināja nocietinājumu sienas un kuros stāvēja strēlnieki ar lokiem. Un arī uz mūriem dega lāpas — pa vienai ik pēc sešiem soļiem, un tikpat cieši uz nocietinājumu sie­nas bija izvietojušies kareivji ar āvām. Visas šīs plandošās liesmas atspīdēja arī aizsarggrāvja ūdeņos. Paceļamais tilts bija uzvilkts augšā, un tas tāpat kā torņi un mūru augšmala bija aprīkots ar asiem pīķiem, kuru dēļ visa pilsēta atgādināja milzonīgu dzeloņcūku.

Mednieks labu brīdi raudzījās klusēdams.

—   Viņi neizskatās īpaši draudzīgi, — viņš novilka.

—    Izskatās gan! — iebilda mazais elfs. — Ļaudis iededz gaismas, kad gaida ciemos draugus. Tur, kur ir tik daudz sveču, noteikti atrodamas arī dzeltengraudu vālītes. Tur noteikti būs skaisti. Uz galdiem būs saliktas vālītes un saldie kastaņi! Un vēl sveces! Var­būt viņiem ir pat šķīvji. Un kāda īsta gulta. Lieli pavardi. Iesim?

—   Nē, tagad gulēsim, bet rīt no rīta laidīsimies projām, apme- tot pilsētai pamatīgu līkumu.

—    Kāpēc?

—   Tāpēc, ka viņu draudzīgais paceļamais tilts, kas izgaismots kā svinību vieta, ir aizdarīts ciešāk par gliemežvāku. Un tāpēc, ka šī izskatās esam viena no tām vietām, kur grūti iekļūt, bet vēl grūtāk izkļūt ārā.

—    Kas ir gliemežvāks?

—   Tā ir tāda lieta, kas atrodama jūrā, lielajā ūdenī, kas plešas otrpus tumšajiem kalniem.

—    Vai to var ēst?

—    Protams, ne! Gliemežvākos dzīvo gliemenes, un tās ir dzī­vas. Tās dzimst, mirst, domā un droši vien sacer arī dzejoļus. Bet, pat ja paceļamais tilts un tie pīķi neizskatītos tik draudīgi, nekas nemainītos, jo tu tik un tā esi elfs. Bet elfi drīkst uzturēties tikai Elfiem Paredzētā Vietā, un šī noteikti tāda nav. Ja mēs tur iera­dīsimies kopā ar tevi, tad jau pirms rītausmas karāsimies pie viena no tiem torņiem. Bet par to, kāds liktenis tur sagaidītu tevi, es pat nevēlos domāt. Tavi sugasbrāļi, ko pieķer ārpus Elfiem Paredzētas Vietas, ņem nelabu galu. Patiešām nelabu.

Viņi nolika zemē saiņus un savāca malku un čiekurus uguns­kuram. Mednieks nocirta divus lielus lapotus zarus un atslēja tos tā, lai izveidotos kas līdzīgs teltij, midzenim, kas naktī sniegtu jel kādu aizsegu. Sieviete saplūca sūnas, papardes un sausu zāli un iz­klāja migu, lai gulēšana būtu mīkstāka.

—   Starp citu, — sieviete ierunājās, — visus elfus jau neatmi­namos laikos nometināja Elfiem Paredzētās Vietās. Un, manu­prāt, jūsējiem, kas uzdrošinās iziet ārpusē, ir paredzēti visai bries­mīgi sodi. Tad kāpēc tu klīsti pa pasauli?