Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Nu pienāca kārta ieročiem. Vai viņiem ir duramie ieroči, cēr­tamie ieroči, šaujamie ieroči, metamie ieroči, sitamie ieroči, rīki, kas piemēroti aizdedzināšanai, ievainošanai vai nogalināšanai, rīki, kas izmantojami medībās, ieroči, kas paredzēti lietošanai kāj­nieku sadursmēs, jātnieku sadursmēs, kaujās, kas notiek jāšus uz zirgēzeļiem, kā arī cīnoties stāvus, tupus, rāpus, divkaujās, tuvcīņās, lielos pulkos, ierakumos, aplenkumos, aplenkumu atvairīšanā, tre­nējoties mērķī šaušanā vai spēkojoties izklaides nolūkos? Ak ir? Loks, duncis, cirvis, neliels kaplis un nazis maizes griešanai. Viss tiek konfiscēts. Arī abas dzelzs lodes ogļu pārnēsāšanai tiek konfiscē­tas, jo atzīstamas par aizdedzināšanai piemērotiem rīkiem.

Vai tos lielos zarus, kas pieder Daligaras grāfistei, nocirtuši viņi? Un kurš, gribēdams izklāt guļvietu, ir izrāvis četras grāfistei pie­derošas papardes? Šis nodarījums tiek klasificēts kā pārkāpums pret valsts īpašumu, un tam paredzēts attiecīgs sods. Un vai viņi varētu pieturēt suni, kamēr tas tiek iesprostots būrī? Aizliegti ir visu veidu dzīvnieki — gan mežonīgie, gan piejaucētie, un viņu zvērs neapšaubāmi ietilpst abās kategorijās.

Tagad beidzot varēja doties uz pilsētu.

Viņi iegāja Daligarā kareivju pavadībā. Tik dīvaina un neiedo­mājama vieta mazajam elfam nebija rādījusies pat sapņos. Te it visur bija cilvēki: lieli un mazi, vīriešu un sieviešu dzimuma, bru­ņoti un bez ieročiem, ģērbušies visdažādāko krāsu drēbēs.

Un vēl te skanēja balsis. Likās, visi pārdod visu. Plāceņus, kuku­rūzas vālītes, lielus ābolus, katlus ēdiena vārīšanai, malku pavarda kurināšanai un lietaskokus krēslu darināšanai. Ļaudīm pa kājām maisījās savādi putni. Tie bija smieklīgi, lieli un resni, maziem spārniņiem, kas nespēja pacelt treknās miesas lidojumā. Putni izdvesa jokainas skaņas, kas izklausījās pēc nemitīgi atkārtota kč'ko'ko.

Āvām bruņotie kareivji viņus aizvadīja līdz laukumam, kura vidū slējās sarkana un zeltīta auduma baldahīns, kas nezin kāpēc atgādināja milzīgu šūpuli. Un šai šūpulī bija iekārtojies kāds vīrs garā, baltā, izšuvumiem rotātā paltrakā. Baltais ģērbs sedza arī vīrieša galvvirsu, un varbūt tieši tāpēc viņš atgādināja nedabiski lielu zīdaini.

Milzu zīdainis paziņoja, ka viņu saucot daligarasuntaitu- vējonovaduvaldītājsuntiesnesis. Šis dīvainais vārds, protams, nebija tik skaists kā Jorškrunskvarkljolnerstrinks, tomēr visā visumā tam nebija ne vainas.

Daligaras un tai tuvējo novadu valdītājs un tiesnesis taujāja pēc atvesto vārdiem, vecuma, nodarbošanās un, galvenais, gribēja zināt, kāpēc tie ieradušies Daligarā, nebūdami ne pastāvīgie iedzīvotāji, ne pastāvīgo iedzīvotāju radinieki, pastāvīgo iedzīvo­tāju viesi vai vismaz pastāvīgajiem iedzīvotājiem tīkamas personas.

Mednieks atbildēja, ka viņiem neesot nekādas daļas par Dali- garu un tās pastāvīgajiem iedzīvotājiem, pastāvīgo iedzīvotāju radiniekiem, pastāvīgo iedzīvotāju viesiem un tiem tīkamajām personām, viņi gribot tikai pēc iespējas drīzāk pamest šo pilsētu un tai tuvējos novadus un mierīgi turpināt savu ceļu.

Šķita, ka Daligarasuntaituvējonovaduvaldītā]uuntiesnesi šī atbilde sāpina. Viņa seja sadrūma, un arī apkārt sanākušais pūlis neapmierināti iemurdējās. Nav pieklājīgi kādam paziņot, ka tev par viņa dzīvesvietu nav nekādas daļas: tik vienkāršas gudrības vecāmāte bija iemācījusi pat mazajam elfam.

DaligarasuntaituvējonovaduvaldItājsuntiesnesis aizrādīja, ka cilvēki, kuri nemīl Daligaru, tās pastāvīgos iedzīvo­tājus, kā arī to radiniekus, viesus un tīkamās personas, labāk būtu varējuši palikt paši savās mājās, lai arī kur tās atrodas, tā vietā lai apgrūtinātu kareivjus ar nepieciešamību viņus atrast, izjautāt un apcietināt, bet viņam, DalIGARASUNTAITUVĒJONOVADUVALDĪTĀ- jamuntiesnesim, tie savukārt nebūtu uzvēluši pienākumu viņus pieņemt, nopratināt, notiesāt un izdzīt no Daligaras un tai tuvē­jiem novadiem. Turklāt, palikuši mājās, viņi nemaz nebūt varējuši pastrādāt pārkāpumu pret valsts īpašumu, proti, savā barbarismā nebūtu nocirtuši divus lapotos zarus un izrāvuši četras papardes, tā nodarot lielus zaudējumus pastāvīgo iedzīvotāju kopienai.

Pūli pāršalca piekrītoša murdoņa. Šai brīdī atsākās lietus, kas noskaņojumu nevienam neuzlaboja.

Viņiem piesprieda sodu trīs dālderu apmērā, un (re, kāda saga­dīšanās!) tieši tik daudz naudas, par laimi, viņiem piederēja. Tāpat tika nolemts, ka ieroči un ogļu lodes pāriet Daligaras īpašumā. Suni gan viņi drīkstēja paturēt.

—   Nu, galu galā viss varēja izvērsties vēl sliktāk, — nočukstēja sieviete, kad viņi jau pagriezās uz promiešanu.

—    Kā tad? — jautāja mednieks.

Tieši šai brīdī DaLIGARASUNTAITUVĒJONOVADUVALDĪTĀJSUN- TIESNESIS sāka izskatīt nākamo iztiesājamo lietu.