Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

—   Tas ir tas pats dabas likums, kura dēļ mūsu ķermenis rīt nostiepsies lejup, bet kakls paliks augšā, aizžņaugts ar virvi, — nočukstēja sieviete un atkal ieraudājās.

—    Es pēc atslēgām varu aizsūtīt šos piemīlīgos dzīvnieciņus. Tur, kur karājas atslēgas, pie sienas stāv sols, un mazajiem dzīv­nieciņiem nebūs grūti tās aizsniegt.

Vīrietis un sieviete no jauna pielēca kājās.

—   Tiešām?

—    Protams, — rāmi apliecināja mazais. — Tas taču nav sarež­ģīti. Un dzīvnieciņi tagad ir mūsu draugi, — viņš piebilda, priecīgi norādot uz žurkām. — Ja es spēcīgi domāju par mazu, piemīlīgu dzīvnieciņu, kas paņem atslēgas un atnes tās šurp, tad šī doma kļūst par tēlu, kas no manas galvas iekšienes nonāk mazā, pie­mīlīgā dzīvnieciņa galvā, un dzīvnieciņš to arī izdara.

Mazais elfs pietupās, un viņa smalkie pirksteļi brīdi glāstīja žurku pakaušus. Nākamajā mirklī pulks līksmu žurku izsteidzās cauri viņu kameras restēm, tad atskanēja paskaļš būkšķis, tam sekoja sīkāka metāliska džinkstēšana un klinkstēšana, un visbeidzot žurkas parādījās, vilkdamas atslēgu saišķi. Mazais elfs tās paņēma, izvēlējās vienu, un — klaks — smagās restes atsprāga vaļā.

—   Gatavs ir, — noteica elfs.

Vīrietis un sieviete izsteidzās no kameras.

—    Uz kuru pusi tagad?

—    Uz šo. Viss ir redzams mazo piemīlīgo dzīvnieciņu galvā. Desmit soļu pa kreisi, tad vēlreiz pa kreisi, un tad būs kāpnes. Atkal aizrestotas durvis, — teica mazulis un pirmajā piegājienā izvēlē­jās no saišķa pareizo atslēgu. — Atkal kāpnes, vēl vienas restes, šurp, tagad uz leju, kāpnes, restes, atslēga, klald, gatavs, tagad iesim pa pazemi, un tad būs upe. Cik skaisti, paskatieties, šīs ir pusaplo- ces arkas, pirmā rūnu laikmeta dinastija.

—       Tiešām skaisti. Atgriezīsimies te kādu citu reizi un visu mierīgi apskatīsim. Bet tagad iesim tālāk! Zini, viņi var apvaino­ties par to, ka atteicāmies no pakāršanas.

—   Ooooooh! Skatieties!

—   Uz tiem ķeburiem?

—   Tie nav ķeburi, tie ir burti.

—    Nē taču, tas ir tikai ornaments.

—    Nē. Tie ir burti. Pirmās dinastijas rūnas. Es protu tās lasīt. Man iemācīja vecāmāte. Viņa prata daudz ko. Šī… eja… ir… uz… bū… vē… ta… Šī eja ir uzbūvēta zem upes gultnes… Labi, ka izla­sīju. Tagad zinām, kur esam. Mums jākāpj augšā un jāpagriežas. Redzat, pēdējās restes, pēdējā slēdzene, pēdējā atslēga, un mēs būsim ārā virszemē. Klakš. Cik jauka skaņa. Vai tie ir saniņi, nē,

zvanini? >

—   Tur džinkst karavīru bruņas. Domāju, ka viņi ir briesmīgi noskaitušies. Ļoti apvainojušies.

—   Skat, kāds portiks! Šīs ir iegarenās smailloka arkas, rūnu laikmeta otrā dinastija. Es pirmo reizi redzu smailloka arkas.

—    Iespaidīgi. Bet varbūt mēs varētu pasteigties? Tie zvaniņi… Kareivji mūs tūlīt panāks.

—   Un šīs ir otrās dinastijas rūnas… No citos laikos rakstītajām tās atšķiras ar tām spirālveida cilpiņām burtu augšdaļā.

—   Satriecoši interesanti. Bet vai tiešām tu nevarētu iet ātrāk?

—   Šāda veida spirāles simbolizē bezgalību… Nē, laiku, kas savijas gredzenā. Paga, šeit ir rakstīts pareģojums!

—    Es no aizkustinājuma tūlīt apraudāšos. Gribi, paņemšu tevi rokās un nesīšu? Tā mēs ātrāk tiksim uz priekšu.

—   K… ad… ū… d… ens… pār… plū… di… nās… Kad ūdens pār­plūdinās zemi…

—   Tagad skriešiem! Mums dzenas pakaļ. Viņi tiešām ir apvai­nojušies. Nāc, es tevi nesīšu. Es skriešu, bet tev būs ērtāk lasīt.

—   Pagaidi! Tur rakstīts par elfiem! Kad ūdens pārplūdinās zemi, saule izdzisīs, nāks tumsa un sals. Kad pēdējais pūķis un pēdējais elfs pārlauzīs loku, pagātne un nākotne satiksies un jaunas vasa­ras saule iemirdzēsies debesīs… Pagaidi, neskrien tik ātri! Tur bija rakstīts vēl kaut kas, bet es nepaspēju izlasīt. Tur bija rakstīts par kādu dižu un… spēcīgu… par to, kā dižais un spēcīgais apprecēs… ka viņam jāapprec meitene, kuras vārdā ir austoša gaisma un kura redz tumsā un ir meita… es nepaspēju izlasīt, kā meita viņa ir…

— Kas mums par to daļas, — no skriešanas aizelsies, izsēca vīrietis. — Ne jau par mūsu meitu tur rakstīts. Gan jau tā ir kāda karaļa vai burvja atvase. Par tādiem vienkāršiem ļaudīm kā mēs pareģojumus uz sienām neraksta.

Nu viņi bija izkļuvuši no pils. Mednieks skrēja, nesdams elfu rokās, un sieviete no viņa neatpalika. Ielas bija šauras un līkumo­tas. Par laimi, tajās gandrīz nebija gājēju, un klusumā skanēja vien viņu un vajātāju soļi.

Kareivji laikam no tiesas bija ņēmuši pie sirds viņu atteikšanos tikt pakārtiem un sāka viņus apšaudīt ar smalkajām nūjiņām, kam viens gals smails un dzeldīgs. Tas nu gan nebija labi, nē, nē, nē, nē un nē, jo ar tām nūjiņām tak kādu varēja ievainot.

Mazais elfs sāka zaudēt pacietību. Šejienieši patiesi bija pārlieku viegli aizkaitināmi. Kāpēc tā dusmoties par niekiem: viņu tri­jotne taču nebija nodarījusi neko ļaunu un tikai nevēlējās izbau­dīt pakāršanu!

Piepeši viņiem priekšā nostājās kareivis ar draudīgi nosprie­gotu loku rokās.