Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Mazais elfs sakopoja domas un, cik jaudas, vēlējās, kaut nekas tāds nenotiktu. Viņa prātā dzima tēls un aiztraucās arī pie tiem, kas reiz bija bijuši ar viņu viens vesels. Trusis, kas tobrīd lēkšoja pa niedrāju, apjukumā apstājās. Vista, kas tupēja ligzdā uz ak­mens palodzes tieši kareivim virs galvas, piecēlās no perēkļa sal­miem un, ieguldīdama lidojumā visus savu spārnu spēkus, ieplanēja kareivim taisni sejā. Kareivis sagrīļojās un paklupa, ceļš bija brīvs.

Laukuma galā bija sprosti ar saimniekiem atņemtajiem dzīv­niekiem. Sievietes suns rēja, vai bez elpas palikdams. Par laimi, sprosti nebija aizslēgti, un sieviete ātri atkabināja vaļā krampīti, ar kuru bija aizdarītas durvis.

Tad vēl viena iela, stūris, pagrieziens, nākamā iela, nocietinā­jumu mūri un paceļamais tilts, bet aiz tā — glābiņš.

Taču līdz glābiņam vēl bija jātiek, jo tiltu kareivji uzrāva stā­vus viņiem deguna priekšā. Nu vīrietis, neizlaizdams no rokām mazo elfu, metās pie kāpnēm, kas veda augšā uz nocietinājumu sienu. Suns steidzās pirmais un notrieca no kājām karavīru, kas centās viņiem aizšķērsot augšupceļu. Mūra augšienē vīrietis, ar vienu roku joprojām cieši turēdams elfu, ar otru satvēra sievietes delmu, pārkāpa pār parapetu un metās lejup upes ledainajos ūde­ņos. Suns viņiem sekoja.

— Varbūt maza pakāršana nebūtu nemaz tik slikta! — mēģi­nāja iebilst elfs, taču bija jau par vēlu.

Smaguma spēks bija nepielūdzams.

Viņi visi ieplunkšķēja tumšajā upē.

Mazais elfs ieprātojās, vai Smaguma spēks būtu sunim piemē­rots vārds. Laikam jau nebūtu vis: tas nebija pietiekami īss, tur­klāt neietvēra domu par kaut ko mīkstu, kas prot rotaļāties.

Septītā nodaļa

Ūdens iekļuva degunā un mutē. Aukstums bija nežēlīgs. Trūka elpas. Mazais elfs juta, kā viņu caurcaurēm pārņem ledains stin­gums un izmisums. Izmisums un bailes var piepildīt prātu tā, ka visa maģija tajās noslīkst.

Tļd piepeši elfs iztēlojās, ka varētu būt zivs. Viņš, cik spēka, domāja par ziviskumu — ja tā var nosaukt pašu zivs būtību, — domāja par ūdens dzīvnieka iedabu.

Viņš iztēlojās, kā būtu elpot ar žaunām, gūt baudu no ledaina­jiem ūdens pieskārieniem un līksmi traukties cauri dzelmei zem viļņiem, līdzīgi kā putni traucas zem mākoņiem.

Elpa piepildīja viņa plaušas, stindzinošais saltums piepeši kļuva tīkams.

Viņš slīdēja uz priekšu zem ūdens, lai izvairītos no asajām nūji­ņām, ko upē šāva Daligaras kareivji, kas veseliem pulkiem bija apstājuši upes krastus. Mazais elfs piepeldēja tuvāk pārējiem. Suns, izrādījās, bija veikls peldētājs, bet vīrietis un sieviete gan, kā parasti, izturējās neizprotami un dumji: sieviete gremdēja galvu zem ūdens, bet vīrietis pūlējās to noturēt virspusē. Mazais elfs mēģināja viņiem pateikt, ka šis nav īstais brīdis tādām spēlītēm, un gribēja izskaidrot pareizas peldēšanas paņēmienus, — pamā­cīt, ka galvā jārada zivs tēls, uzmanību visvairāk koncentrējot tieši uz žaunām, taču mednieks negribēja viņā klausīties. Patiesībā jāat­zīst, ka viņš elfam atbildēja ļoti nepieklājīgi.

Par laimi upe recēja pareizajā virzienā: projām, tālu projām, arvien tālāk no Daligaras, projām no āvām bruņotajiem kareivjiem un pakāršanām, pretī tālajiem pakalniem.

Apkārtējā ainava pamazām pārvērtās. Krasti vairs nebija tik stāvi un akmeņaini, vietumis parādījās niedrāji. Gultne vairs nebija tik dziļa, un arī straume vairs nebija tik ātra. Beidzot viņiem izdevās sasniegt malu un izķepuroties no ūdens.

Sieviete elpoja savādi un nelāgi. Gaiss, plūzdams cauri viņas rīk­lei, radīja dīvainas gurguļojošas skaņas, — līdzīgi burbuļo katls, kurā vārās pupas, protams, tikai tad, ja ir gan katls, gan pupas, gan uguns, gan ūdens, kaut gan ūdens burzguļo tāpat, arī vāroties bez pupām.

Vīrietis izskatījās izmisis.

Pa mednieka seju un matiem straumītēm vien tecēja ūdens, dubļi un dūņas, tāpēc bija grūti tikt skaidrībā, tomēr mazais elfs bija gatavs apzvērēt, ka šoreiz acis un deguns lāso vīrietim.

—    Dari taču kaut ko! — vīrietis viņam uzkliedza. — Dari kaut ko, ja vari! Lūdzu! Tu taču vari, vai ne? Viņa mirst.

—    Aaaaah, tiešām?

Mazais elfs bija pārsteigts: kas to būtu domājis, ka mirstoši cil­vēki izdveš tādas pašas skaņas kā uz uguns uzlikts pupu katls.

Viņš pastiepa plaukstu un pieskārās sievietes sejai.

Likās, viņam pakrūtē sāpīgi ietriecas dūre. Nē, drīzāk sāpīgie sitieni bija divi — pa plaušām un rīkli. Mazais elfs sajuta, kā plau­šās iegurguļojas ūdens, bet rīkle svilst un sūrst tā, it kā tajā būtu ietriekusies kāda no kareivju raidītajām asajām nūjiņām. Tomēr visšausmīgākā sajūta bija galvā: sajūta, ka šie ir pēdējie dzīves mirkļi, ka tūlīt viss būs cauri un pagalam. Bailes kā milzu vilnis gāzās pār mazo elfu, tomēr viņš paguva tās apturēt, un tā bija īsta veik­sme, jo bailēs var noslīkt visa maģija.

Mazais elfs sakopoja spēkus un domāja par elpu: gaiss, kas ieplūst, un gaiss, kas izplūst, salijušas zāles smarža, niedrāja smarža, sēņu smarža.