Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Taisnības prasītāja bija kāda sieviete, kas žēlojās, ka zem smaga vezuma riteņiem tikko galu ņēmis viens no viņas kladzinošajiem putniem, kurus, kā izrādījās, cilvēku valodā sauca par vistām. Sie­viete turēja beigto vistu rokās, un bija skaidri redzams, ka tai ir lauzts kakls. Kad sievietei garām gāja Sajra, no pelēkā vilnas lakata apakšas pastiepās sīka roķele, kas bija ietērpta nepārprotami dzel­tenā piedurknē, un smalks pirkstiņš nolaidās uz vistas kakla spal­vām līdzās lūzuma vietai un īsu brīsniņu tur pakavējās. Putna kakls tūdaļ iztaisnojās un acis lēnām atvērās.

Nākamajā mirklī sākās briesmīga jezga: vista bēga, pūlim pāri atbalsojās šausmās izbrēkts vārds elfs, visi kliedza un grūstījās, bet ieklīdeņu trijotni no visām pusēm ielenca kareivji, kas pielika āvu asmeņus viņiem tieši pie rīkles.

—   Tā, — teica sieviete, — tagad viss ir izvērties daudz sliktāk.

Pēc vistas augšāmcelšanās gaisotne pilsētā bija kļuvusi bīstami nokaitēta.

Tagad Daligarasuntaituvējonovaduvaldītājsuntiesnesis izskatījās noskaities uz Jorškrunskvarkljolnerstrinku, kuram pilsē­tas valdnieks tomēr aizvien šķita visai labsirdīgs un simpātisks, jo galu galā tam bija tik skaists, garš vārds. Mednieks iepriekš bija runājis pārāk nelaipni. Nevienam taču neies pie sirds, ja teiksi, ka viņa dzimtā puse nav nekas īpašs un tev nepatīk. Tas nav pie­klājīgi. Tā nedrīkst.

—   Tu esi elfs, — bargi noteica Tiesnesis.

Vārdi izskanēja gausi. Intonācija bija svinīga un nopietna. Vārdu elfs Tiesnesis izrunāja ar sevišķu uzsvaru un pastiepjot ga­rāku: e-l-f-s. Skaņa aiz skaņas krita pār pieklusušo pūli.

—    Vēl pavisam sīkaļa, — teica mednieks.

—    Bērns, — teica sieviete.

—    Nesen piedzimis, — līksmi piebalsoja mazulis. Nu viņš gri­bēja darīt zināmu, ka arī viņa vārds ir gana skaists. — Jorškruns­kvarkljolnerstrinks, — viņš stādījās priekšā un viegli paklanījās.

—    Ir aizliegts atraugāties tiesas priekšā, — drūmi aizrādīja Tiesnesis. — Un es, Daligaras un tai tuvējo novadu valdītājs un tiesnesis, tev aizliedzu arī melot. — Bilstot pēdējos vārdus, Ties­nesis bija piecēlies kājās un nu izskatījās vēl svinīgāk.

Mazulis apjuka. Elfi nespēj pateikt neko, kas atšķirtos no domām viņu prātā. Protams, dažas pieklājības frāzes allaž var atšķirties no patiesības, — piemēram, kad tu, klausoties nejēdzīgā runāšanā, apgalvo, ka esi visu sapratis, jo izturēties pret muļķiem kā pret muļķiem būtu nepieklājīgi. Taču tā ir vienīgā iespējamā mānīša­nās. Kas prātā, tas arī uz mēles. Mazā elfa apjukumu nomainīja vilšanās sajūta. Kaut arī šim cilvēkam bija skaists vārds, viņš ne­bija gudrāks par pārējiem.

—   Un es pieprasu, lai tu mani uzrunā, izrādot pienācīgo cieņu, piebilda Tiesnesis.

Kā gan skanēja cilvēku valodas pieklājības forma? Mazais elfs satraukti centās atcerēties.

—    Nejēga!

Nē, tas laikam nebija pareizais vārds.

—   Ekselentāte! Nē, majestence! — Nu, kura bija pareizā uzrunas forma?

—    Klusumu! — iebrēcās Tiesnesis, apsaukdams zvaigājošo pūli. — Uzrunā mani par DaLIGARASUNTAITUVĒJONOVADUVALDĪTĀJU- UNTIESNESI, — viņš pavēlēja elfam.

—    Protams! Protams! —jūsmīgi atsaucās elfs, un viņa sejā parā­dījās plats smaids. — DaligarasuntaituvējonovaduvaldītAjs- untiesnesis ir ļoti skaists vārds. Mēs tā varētu nosaukt arī mūsu suni!

Nu ļaudis smējās, vēderus turēdami. Kāds vecāks vīrs irgāda- mies aizrijās un palika gluži bez elpas, bet kādam kareivim, lokoties smieklos, no rokām izkrita āva. Šie starpgadījumi tikai vairoja vispārējo jautrību. Arī mazais elfs iesmējās: smejoši cilvēki patie­šām izskatījās skaisti.

Vienīgi Tiesnesis saglabāja nopietnību. — Atbildi man! — viņš atkal uzrunāja elfu. — Vai tu pazīsti šo vīrieti un šo sievieti ?

—   Jā, — pārliecināti atbildēja mazulis.

—    Šie cilvēki ir apgānījušies ar smagu noziegumu, vadādami sev līdzi elfu, bet vēl smagāku vainu tie sev uzvēluši, ar viltu ievez- dami elfu mūsu mīļotajā pilsētā. Vai tu vari pateikt, ko vēl viņi pastrādājuši?

—   Jā. Vīrietis ēd līķus. Droši vien ar rozmarīnu. Un naudu viņš pelna, pārdodams līķu mizas. Bet sieviete ir pārdevusi savu mammu un vecākos brāļus, nē, jaunākos… mmm… es īsti neatceros, lai­kam tiešām jaunākos.

Laukumā atkal uz brīdi valdīja pilnīgs klusums. Tad troksnis un jezga atsākās ar jaunu sparu.

—    Es taču teicu, ka nepatikšanās iekūlos, tās īpaši nemeklē­dama, — sieviete sacīja medniekam. — Kāpēc tu negāji savu ceļu?

— Droši vien iepriekšējā dzīvē esmu pārdevis savu tēvu, — viņš atbildēja.

Kad viņus veda projām no laukuma, mazais elfs vēlreiz ierau­dzīja vistu. Tā tupēja uz kāda loga akmens palodzes, kur salmu perēklī gulēja divas olas. Elfs un vista saskatījās un sasveicinājās, jo galu galā kādu brīdi viņi bija bijuši viens vesels un tas viņus saistīja uz mūžīgiem laikiem.