Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

—    Tā Elfiem Paredzētā Vieta, kur es dzīvoju, noslīka, — atbil­dēja mazulis. Atmiņas sažņaudza sirdi. Viņa seja atkal sadrūma, acis skumjās itin kā izdzisa, to zilais mirdzums pārvērtās neskaidrā pelēkumā, līdzīgi kā debesu krāsa izšķīst peļķē.

—    Applūda, vai? Visur bija ūdens?

—   Jā, viss bija zem ūdens. Un tad vecāmāte teica, lai es eju prom.

—    Uz kurieni?

—    Nezinu. Vienkārši lai eju prom.

—   Vai tad tava vecāmāte neprata burties? Piemēram, uzkarsēt ūdeni tā, lai tas pazustu tāpat, kā vasaras karstumā pazūd peļķes? Vai izdarīt ko tamlīdzīgu?

—   Tas iespējams tikai ar mazu ūdeni. Ar nelielu bļodiņu ūdens. Bet ne jau tad, kad ūdens ir tik daudz, ka tas noslīcina pasauli. Un arī mamma bija aizgājusi uz to vietu, no kuras vairs neatgrie­žas. Man viņa bija mana mamma, bet vecaimātei viņa bija meita. Tāpēc vecāmāte vairs nespēja burties. Ja kādā ir pārāk daudz bēdu, tad visa maģija noslīkst bēdīgumā tāpat, kā cilvēks noslīkst ūdenī. Vecāmāte mācēja daudz ko. Viņa zināja, ka tas, par ko stipri domā, piepildās un kļūst īsts. Taču, ja tevī ir tikai skumjas, tad arī no tevis izplūst vienas vienīgas skumjas. Tad tu esi tik bēdīgs, ka nevari pat aizdedzināt uguni. Mums uguns bija, jo tā pavardā dega vien­mēr. Taču, ja tā būtu izdzisusi, mēs būtu palikuši bešā, jo vecai­mātei vairs nebija spēka, bet es biju pārāk mazs. Tad nāca lielais ūdens un nodzisa arī pavarda uguns, pēc tam nāca vēl lielāks ūdens un tad vēl lielāks, un vecāmāte man teica: "Ej projām."

— "Uz kurieni lai es eju?" es viņai jautāju. "Uz jebkuru vietu, kas nebūtu šejiene," viņa atbildēja. "Ūdens ir aizskalojis ari sarg­posteņus. Tevi neviens neaizturēs. Ej prom. Es esmu pārāk veca, bet tu vari izglābties. Ej prom un neskaties atpakaļ." Un es gāju. Soli pēc soļa. Pa dubļiem un ūdeni. Taču es atskatījos. Elfiem Pa­redzētajās Vietās būdām nav ne durvju, ne logu, ir tikai neaizsegti caurumi. Tā nu es redzēju, ka vecāmāte sēdēja uz krēsla un ūdens kāpa augstāk, viņa sēdēja, un ūdens kāpa, bet pēc tam es redzēju vairs tikai ūdeni.

Mazais elfs atkal ieraudājās. Klusie smilksti bija gandrīz nesa­dzirdami.

Ar oglēm, kas gailēja dzelzs lodē, vīrietis un sieviete iekūra uguns­kuru. Tīd, izčamdījuši zāli, viņi atrada krietnu sauju saldo kastaņu. Kad kastaņi bija izcepušies, viņi gandrīz visus atdeva elfam, jo paši dīvainā kārtā pēkšņi saprata, ka nemaz nav izsalkuši.

Mazais elfs ēda lēnām, likdams mutē drupatiņu pēc drupatiņas, un skumjas pamazām pagaisa kastaņu baltajā mīkstumā.

Pirms miega viņš vēl mirkli domāja par vārdu sunim, kas bija tikpat brūns kā kastaņi, taču prata skriet un riet, atšķirībā no kas­taņiem, kas gulēja klusi un mierīgi un nekad neiedomājās pienākt tev klāt un nolaizīt seju, un arī asti luncināt kastaņi neprata. Tātad arī Kastanis nebija piemērots vārds. Vajadzēja izdomāt ko labāku. Taču labāka doma vēl nebija ataususi, kad elfs aizmiga līdzās ugunskuram, apgūlies starp abiem cilvēkiem un ietinies sievietes dotajā vilnas lakatā.

Piektā nodaļa

Viņus pamodināja āvām bruņojušies kareivji.

Tā bija patruļa.

Ne tikai pašā Daligarā, bet arī tās apkaimē bija aizliegts uzturē­ties ikvienam, kas nebija pastāvīgais iedzīvotājs, pastāvīgā iedzīvo­tāja radinieks, pastāvīgā iedzīvotāja viesis vai vismaz pastāvīgajiem iedzīvotājiem tīkama persona, bet viņu trijotne noteikti nebija piederīga nevienai no minētajām kategorijām.

Patruļa apvaicājās par ieklīdeņu īpašumiem, kustamu un ne­kustamu mantu un gribēja zināt, kā tie nodrošina sev iztiku, un saņemtā atbilde, proti, — "nekas mums nepieder, izņemot drē­bes, kas mugurā, un trīs dālderus," — nebūt nepadarīja kareivjus laipnākus.

Pēc tam ieklīdeņi sīki un smalki tika pratināti par veselības stāvokli. Vai viņiem ir utis, blusas, ērces? Vai bijuši kontakti ar spitālīgajiem, mēra un holēras slimniekiem, kašķainajiem un krau­painajiem, ar vājiniekiem, ko nomoka vemšana, caureja, drudzis, jebkāda veida un krāsas izsitumi vai augoņi, čūlas, pūžņojošas acis vai vēdera tārpi? Labi, ka tā, jo, lai izvairītos no infekcijas pārnē­sāšanas, ieklīdeņi tiktu nogalināti uz līdzenas vietas, ja šāda saskar­sme būtu notikusi. Un viņu bērns arī ir vesels? Ja jau viņš ir vesels, tad kāpēc māte viņu satītu lakatā auklē pa rokām? Tikai tāpēc, ka viņš ir mazs, noguris un raudulīgs? Nē, mazi, noguruši un raudu­līgi bērni nav aizliegti.