Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Mazais elfs klusībā prātoja, vai Vista būtu labs vārds sunim. Pēc formas šie dzīvnieki bija ļoti atšķirīgi, taču vistas astes spal­vas pēc krāsas līdzinājās suņa pakaļkājām un astes galam. Tīd elfs iedomājās, ka suns nedēj olas, bet vista nemēdz pieiet noskumu­šajam un nolaizīt tam seju. Tātad arī šis vārds nederēja.

Sestā nodaļa

Viņus aizveda uz vietu, ko sauca par cietumu.

Tā patiešām bija brīnišķīga vieta.

Visas sienas bija mūrētas no pamatīgiem akmeņiem, griesti bija augsti un velvēti, un tos balstīja spēcīgas kolonnas. Šī noteikti bija rūnu laikmeta trešās dinastijas būve, tas bija noprotams pēc arhitektūras stila: arkas nebija nedz zemas un apaļīgas, kādas rak­sturīgas pirmajai rūnu dinastijai, nedz izstiepti ovālas kā otrās dinastijas sākumposmā, — šeit redzamās itin kā veidoja divi pus­loki, kas savienojās šaurā leņķī.

Gulēšanai uz grīdas bija pasviesti īsti salmi. Un arī tas bija brīniš­ķīgi. Un katram no viņiem iedeva pa bļodai kukurūzas graudu un zirņu. Ēdamais bija neizsakāmi gards, turklāt tā bija gana daudz. Elfs dažus dzeltenos graudiņus un dažus zirņus atdāvināja piemīlīgajām, resnajām žurkām, kas, melnos kažokus mirdzinādams, veseliem ba­riem bija izlīdušas no kaktiem, tikko telpu piepildīja ēdiena smarža.

Šī vieta patiesi bija īsta paradīze.

Un arī lietus te nelija, vienīgi pār sievietes seju visu laiku plūda slapjums, taču ar debesu nokrišņiem tam nebija nekā kopīga.

—    Kāpēc tu lāso? — mazais elfs jautāja sievietei.

—   Tās sauc par asarām, — atbildēja vīrietis. — Kad raudam mēs, cilvēki, mums tek asaras.

—   Tiešām? Un tas, kas pil no deguna un ko viņa ik pa brīdim noslauka piedurknē?

—   Ari tas piederas pie raudāšanas.

—    Mēs, kad esam bēdīgi, vaimanājam un kunkstam, tad citi dzird, cik ļoti esam noskumuši, un dara kaut ko, lai mūsu bēdas mazinātu, — teica mazulis, pat necenzdamies apslēpt pārākuma izteiksmi. — Taču sēdēt zemē, pilināt slapjumu no acīm un de­guna ir jocīgi. Acis aizpampst, deguns ir ciet, un jāelpo caur muti, it kā cilvēks sev tīšuprāt būtu sagādājis iesnas.

—   Tā gan, — īsi attrauca vīrietis.

—    Kāpēc tu raudi? — elfs jautāja sievietei.

Arī šoreiz atbildēja vīrietis.

—   Tāpēc, ka rit no rīta mūs pakārs.

—    Ak tā? Un ko tas nozīmē?

—   Nevajag, — ierunājās sieviete. — Lūdzu, nevajag, citādi viņš atkal sāks raudāt, bet es negribu dzirdēt viņa vaimanas.

—    Nu, vispār mēs varam pateikties tikai viņam…

—   Nevajag, — atkārtoja sieviete. — Es viņa raudāšanu ne­spēju izturēt.

—    Labi, ja tu tā gribi… Klausies, mazais. Rīt mūs pakārs, un tas būs brīnišķīgi. Mūs pakabinās augstu, augstu, un mēs no augšas varēsim redzēt visu ļaužu pūli un māju jumtus. It kā mēs būtu pār­vērtušies par putniem un lidotu.

—    Aaaaaaah. Tiešām? Tad kāpēc viņa pilina slapjumu no acīm?

—   Viņa raud tāpēc, ka viņu nomoka galvas reiboņi. Viņa ne­panes augstumu. Tur viņai kļūst slikti un uzmācas nelaba dūša. Viņai rītdiena būs briesmīgs pārbaudījums. īsts murgs.

—    Aaaaaaah. Tiešām? — Mazais elfs uz brīdi zaudēja valodu. Kādas neiedomājamas lietas gadās uzzināt. — Tīd mums tas ne­der. Nē, nē, nē, nē, nē un nē. Ja viņai jāmokās, tad nebūs nekā­das pakāršanas, — mazulis apņēmīgi paziņoja. Lidināšanās virs jumtiem noteikti būtu brīnumjauka, taču to nevar darīt, ja kā­dam tas sagādā ciešanas.

—   Nekādas pakāršanas?

-— Nekādas.

—   Kā tad mēs no tā izvairīsimies? Šejienieši ir stingri nolē­muši mūs pakārt.

—    Mēs varētu iet projām.

—    Lieliska doma! — Likās, mednieku šis ierosinājums ir iespai­dojis. — Patiesi lieliska doma! Tev galviņa strādā. Bet varbūt tu vari arī izdomāt, kā dabūt vaļā slēdzenes?

—    Mēs tās atslēgsim! — aizrautīgi skaidroja mazulis.

—   Protams, atslēgsim! Vienkārši satriecoši. Un kur mēs ņem­sim atslēgas?

—   Atslēgas ir tie puļķīši ar robainiem galiem, ko iebāž slēdzenē un pagriež, tad atskan klald, un durvis atveras?

—   Tieši tā. Tie puļķīši ar robainiem galiem, ko iebāž slēdzenē un pagriež, tad atskan klakš, un durvis atveras.

—   Tie karājas astoņu soļu attālumā no šejienes, aiz tā stūra, ko var redzēt, ja pieliecies pie pašām restēm.

Mednieks, kurš visu sarunas laiku bija gulšņājis salmos, tagad strauji uzrāvās sēdus.

Arī sieviete, kas bija tupējusi kaktā, sarāvusies kamolā un ro­kām apskāvusi ceļgalus, noslaucīja seju un piecēlās.

—    Kā tu to zini?

—   Tas viņām ir galvā, — atbildēja mazulis, norādot uz žurkām. — Viņas katru dienu neskaitāmas reizes staigā tām atslēgām ga­rām. Viņas nezina, kas ir atslēgas, taču to tēls ir viņu prātā.

—   Vai tu tās atslēgas vari dabūt? Nu, es nezinu… Panākt, lai tās atlido šurp?

—    Nē taču! Protams, nevaru. Nekas tāds nav iespējams! Sma­guma spēks ir nepārvarams.

—    Kāds spēks?

—    Dabas likums, kura dēļ it viss krīt lejup, — paskaidroja ma­zais elfs. — Skaties! — Viņš ļāva noripot no plaukstas pēdējiem diviem zirņiem, un žurkas tūdaļ metās tos sakampt.

Vīrietis un sieviete atkal apsēdās.