Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

—   Mēs neesam neapbruņoti, — stingrā balsī atteica vīrietis. — Tas ir elfs, īsts elfs, — viņš turpināja, pamājot uz mazuļa pusi, — viņš ar maģijas spēku var jūs sadedzināt kā uguns, satriekt kā vie­sulis. Viņš var aizžņaugt jūsu rīkles tā, ka elpa jums aizrausies uz visiem laikiem kā pakārtajiem. Un viņš var pieburt jums pilnas plaušas ūdens kā slīkoņiem.

—   Nē, tā nav taisnība, nav taisnība, nav taisnība, nav taisnība, nav taisnība, nav taisnība, nē, nē, nē, nē, nē, nē un nē.

Kāpēc mednieks mūždien runāja tādas briesmeklības? Kāpēc viņa vārdi bija tik riebīgi, tik atbaidoši, tik šausmīgi, tik biedējoši, tik pretīgi, tik baismīgi un tik melīgi? Melīgi. Melīgi. Melīgi. Ma­zais elfs bija sašutis, saniknots un aizvainots.

- Tā nav taisnība, elfi neko tādu nedara! Mēs nevienam neda­rām ļaunu! Mēs nekad, nemūžam nevienam neesam nodarījuši ļaunu! Mēs nemaz nevaram nevienam nodarīt ļaunu, jo, ja mēs darām ļaunu, ļaunums, ko mēs esam nodarījuši un kas sākumā ir ārpus mūsu prāta, iekļūst iekšā, un viss, kas ir ārpus prāta, ir prātā iekšā un viss, kas ir prātā iekšā, ir ārpusē!

Mazajam elfam bija apnicis klausīties, ka visi runā sliktu par viņu un viņa cilti. Nu vienreiz bija gana. Cik tad ilgi var ciesties!

Beidzot mednieks bija apklusināts un palicis vaļēju muti.

Un arī abi milzeņi apstulbuši klusēja.

Viņi uzlūkoja mednieku, tad mazo elfu, tad atkal mednieku un vēlreiz elfu un no jauna pievērsa skatienus medniekam.

—   Tavs aizsardzības līdzeklis ir iespaidīgs, — lielākais no mil­žiem teica medniekam. — Vai tu izpērc iepriekšējās dzīves nodarī­jumus vai ir kāds cits iemesls, kura dēļ tu klīsti apkārt kopā ar elfu?

Abi milzeņi šķita apjukuši.

—    Droši vien iepriekšējā dzīvē pārdevu savu tēvu, — atbildēja mednieks.

—   Troļļs ēd eļfs, — nosvepstēja trollis, pienākdams tuvāk.

Suns iesmilkstējās vēl izmisīgāk, bet tad, saņēmis dūšu, ierūcās.

—   Tu nedrīksti viņu ēst. Viņš vēl ir mazulis, — teica vīrietis.

—    Bērns, — piebilda sieviete.

—    Nesen piedzimis, — precizēja elfs.

—   Troļļs ēd eļfs, — ietiepīgi atkārtoja trollis.

Mazulis iesmējās.

—    Kā tad! Ar rozmarīnu! To sauc par ironiju! Tagad es to jau zinu, — viņš līksmi un sazvērnieciski paziņoja.

Trollis apstulba. Viņš stingi blenza uz mazo elfu, kura sejā rotā­jās laimīgs smaids. Likās, trollis ieraudzījis lidojošu govi vai mē­nesi, kas noripinājies lejā no debesīm.

Arī abi milži stāvēja kā sastinguši, un šķita, ka viņi pat aizmir­suši elpot.

Mazais elfs tuvojās trollim. Briesmoņa platajā sejā nebija nekā­das izteiksmes, tā līdzinājās akmens elka nedzīvajai maskai. Ma­zulis pēdējā laikā bija pieradis redzēt tik daudz drūmi saviebtu, dusmīgu vai bažīgu seju, ka šis akmenscietais stingums un neizteiksmība viņam šķita nomierinoši.

Troļļa āda bija zvīņaina, līdzīga kā ķirzakām, kas taču ir tik pie­mīlīgi un skaisti dzīvnieciņi un mazajam elfam patika vairāk par citiem mazajiem dzīvnieciņiem, jo ķirzakas dzīvo saules gaismā, bet saule ir skaista. Arī troļļa seja mazliet līdzinājās ķirzakas pur­nam, turklāt tā līdzīgi kā ķirzaku āda bija izraibināta zaļiem un violetiem plankumiem, bet zaļā un violetā bija mazā elfa vismīļā­kās krāsas, jo tieši tādi bija bijuši vecāsmātes aizkari tais laikos, kad elfiem vēl bija atļauts piekārt aizkarus.

No apakšžokļa augšup tiecās divi milzīgi, smaili ilkņi. Tie rēgojās ārā no mutes un mirdzēja kā divi pusmēneši, taču nemaz nebie­dēja mazo elfu, kurš, būdams pārliecināts, ka viss košanai paredzē­tais atrodas mutē iekšā, nevis ārpus tās, noturēja šos zobus par īpašu sejas rotājumu, — protams, ja vien šie spicumi nebija pare­dzēti kliņģerīšu uzvēršanai, jo tā tos varētu izmantot gan kā pār­nēsājamu kliņģerīšu glabātavu, gan arī spēlei, kurā kliņģerīši jāmet un trāpīgi jāuzmauc uz mietiņa, kura vietā tātad labi noderētu šie smailie āķi.

Doma par spēli ar kliņģerīšiem piepildīja elfa sirdi ar līksmību. Līksmība uzmutuļoja un ieburzguļojās gluži kā verdošs ūdens katlā, un tāpat kā verdošs ūdens tā sāka kūsāt pāri malām un izplūda vis­apkārt, lai visi varētu to izbaudīt.

—   Cik tu esi skaists, — trollim teica mazais elfs. Viņa līksmā balstiņa skanēja sapņaini. Maiguma un prieka pilnās skaņas jautri džinkstēja, un prieks atbalsojās visu klausītāju prātos.

Katram no klātesošajiem tika kāds kriksītis līksmes, miera un paļāvības, ko bija radījis šis skaistais radījums, ko sauca par trolli.

—   Cik tu esi liels! Zini, tu esi pirmais trollis, ko es redzu! Tu esi… iespaidīgs. Jā, iespaidīgs. Vecāmāte man nekad nebija teikusi, ka trollis var būt tik skaists…

—    S… š… škaišc? — Trollis pamazām sāka atgūt ies no apstulbuma.

Viņš neuzdrošinājās pat elpot. Un īsu mirkli gandrīz šķita, ka

viņa sejas izteiksme pārvēršas vai, pareizāk, ka viņa sejā pavīd kāda izteiksme.