Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Mazais elfs gulēja, apskāvis suni. Saritinājušies un piespiedušies viens otram, viņi izskatījās kā mazs kamoliņš. Līdzās kamoliņam gulēja trīs pauguri: vispirms mazākais no milžiem, tad lielākais no milžiem un visbeidzot — divreiz lielāks par abiem milžiem kopā — trollis.

Mednieks un sieviete gulēja otrpus ugunskuram.

Abi milži krāca, bet trollis pa miegam svepstēja: — Š… š… ška… š… š… ška…

—   Vai viņš tā svepstēs visu nakti? — bezcerīgi jautāja mednieks.

—   Tikko viņš pārstās svepstēt, tā nodīrās mums ādu, — atbil­dēja Sajra. —Tāpēc labāk nežēlojies.

Un mednieks vairs nežēlojās.

Troļļa svepsti saplūda ar abu milžu rāmajiem krācieniem.

Sieviete pa miegam pagriezās un nu gulēja tik tuvu medniekam, ka abu augumi gandrīz saskārās. Bet mednieks palika nomodā visu nakti, baidīdamies neviļus sakustēties un sievieti pamodi­nāt, jo pamodusies viņa noteikti pavirzītos nostāk.

Ieritinājies sunim starp ķepām, mazais elfs pirms miega vēl bija prātojis, vai Mazais trollis būtu tam piemērots vārds. Izklausījās labi, taču sunim uz purna nebija āķīšu kliņģeriem.

Tad elfs aizmiga un sapņoja par jūru.

Devītā nodaļa

Rītausma nāca sārta un zeltaina. Sārtums un zelts pārskaloja debesis, notrauca zvaigžņu mirdzu, kas izkusa pamazām augošajā gaismā. Debesis bija dzidras. Tālumā zaļi, saules apmirdzēti pakalni mijās ar nelielām ielejām, kurās vēl gulēja migla.

Dziedāja daži putni.

Pirmais pamodās trollis, bet tūlīt pēc tam mazais elfs, kurš, atvē­ris acis, uzreiz ņēmās cildināt troļļa skaistumu, spēku un milzīgumu.

Mazulis jūsmīgi izteicās par mēļi violetajiem ādas lēveriem, kas auga troļļa pakaklē, — uz tiem bija nolaidusies rasa, un tagad tie zibsnīja saulē. Pēc tam viņš apjūsmoja nagus, kas līdzinājās jauna mēness sirpim vasaras naktī, un apaļo, sarkano degunu, kas savukārt atgādināja pilnmēnesi pašā ziemas vidū. Gari un plaši mazais elfs izsacījās arī par abu milzonīgo cilvēku labsirdību un krietnajiem darbiem, jo viņi taču mirušus vai pusmirušus kokus pārvērš siltās liesmās, šūpuļos, galdos un rotaļlietās. Aizkustinā­juma asaras mirdzēja troļļa un meža cirtēju acīs.

Viens no milžiem paņēma savu tarbu, lai visai kompānijai pie­dāvātu brokastis.

Mednieks apstulbis blenza uz viņu ieplestām acīm, — likās, viņš piepeši ieraudzījis sava tēva rēgu. No milža tarbas iznira sešas kukurūzas vālītes, un tas bija astronomiski liels skaits, jo mazais elfs ātri aprēķināja, ka ikvienam tiks pa veselai vālītei. Vēl no tarbas parādījās kūpināta šķiņķa gabals.

Jorškrunskvarkljolnerstrinks sāpjpilni uzlūkoja gaļas kluci un klusi iekunkstējās. Tas bija tīrais nieks, salīdzinot ar tām vaimanām un gaudām, kas bija skanējušas beigtā truša dēļ. Par kūpinātu šķiņķi pārvērstais dzīvnieks bija nogalēts krietni pasen, tāpēc tā sāpes un nāves bailes vairs tik skaidri nevarēja sajust.

—    Mēs drīkstam to apēst? — cerību pilnā balsī ievaicājās mednieks.

—    Nekādā gadījumā! — sašutis atsaucās mazulis. Viņš pievēr­sās trollim un milžiem: —Jūs taču negribat ēst radījumu, kas bijis dzīvs? Jūs? Jūs, kas esat tik skaisti un tik labi?

—    Mmmmmm, kas — mēs?

—    Mēs, nē, mēs negribam.

—    Kas zina, kā tā gaļa ietikusi tarbā…

—   Mēš i ļabš un škaišc, mēš neēd, ja tu negrib.

Mednieks joprojām blenza ieplestām acīm, likās, viņam šī sa­runa nez kāpēc šķiet dīvaina, lai gan elfs bija pārliecināts, ka pēc ilgajām absurda un nejēdzību dienām beidzot ir izdevies sarunā­ties pavisam normāli.

Kamēr dzeltenās vālītes cepās virs ugunskura liesmām, mazais elfs izkašāja bedrīti un apbedīja šķiņķi. Apbēris gaļas gabalu ar zemi un visu nolīdzinājis, mazulis izrotāja kapu ar sarkanu ogu ķekariņu, jo puķes nekur tuvumā nemanīja. Mednieks visu šo laiku neno­laida no šķiņķa ne acu un izskatījās tik sērīgs, it kā vērotu kāda tuva radinieka bēru ceremoniju. Varbūt viņš bija pazinis to cūku un tagad skuma, gremdēdamies atmiņās… Var jau būt, ka med­nieks nemaz nebija tik ļauns.

Cerība, ka ikvienam tiks pa veselai vālītei, izrādījās mānīga. Trollis apēda trīs, milži — katrs pa vienai, bet vīrietis, sieviete un elfs sadalīja sesto, taču arī šo nelielo gabaliņu varēja uzskatīt par īstu dzīru mielastu.

Visbeidzot, kad saule jau bija uzkāpusi augstu debesīs, — īsta saule, kas staroja īsti zilās debesīs, — abi pulciņi atvadījās un devās prom katrs uz savu pusi.

Vīrietis, sieviete, mazais elfs un suns gāja, mirguļojošās saules gaismas apspīdēti. Nelielā izcirtumā viņi ieraudzīja pie koka stum­bra pienaglotu pergamenta gabalu. Uz tā bija rakstīts, ka tuvā­kajā apkaimē mēdzot sirot divi ārkārtīgi bīstami laupītāji, kurus pavadot briesmīgākais un neglītākais no troļļiem, kāds jebkad redzēts. Par laupītāju un troļļa notveršanu tika solīta atlīdzība. Mazais elfs klusībā nosprieda, cik labi, ka viņi nav sastapuši šos briesmoņus! Taisni otrādi, — viņiem laimējies satikt divus meža cirtējus un visskaistāko no troļļiem. Interesanti, cik daudz troļļu klejo pa šo novadu.

—    Vai kāds var man paskaidrot, kas īsti notika un kāpēc mēs joprojām esam dzīvi un pie labas veselības? — jautāja mednieks.