Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

—   Kādu zīmējumu? Par ko tu runā?

—   Vēlāk jums paskaidrošu. Tagad labāk iesim un sameklēsim naktsmājas. — Mazulis izskatījās pārguris. Viņa skatiens bija blāvs un nespodrs.

Ar lielām pūlēm viņi izlauzās cauri dzelkšņainiem kazeņu krū­miem. Strauts bija tepat. Tā ūdens bija dzidrs, un krastos auga zaļa, mīksta zāle. Netālu no vietas, kur viņi bija izkļuvuši no kazenā­jiem, pletās neliela pļaviņa, kurā slējās pussagruvis tornis. Torņa virsotnē auga prāvs ozols.

Viņi patvērās torņa iekšienē. Vidējā apakšstāva telpa nebija sabrukusi, un te pat bija kaudze gandrīz sausas malkas, kuru mazu­lis, kaut arī ar lielām pūlēm, tomēr spēja aizdedzināt.

Mednieks piepildīja savu blašķi ar strauta ūdeni, un visi pa­dzērās. Vēl pēc brīža viņam izdevās noķert nelielu foreli, un viņš paskaidroja mazajam elfam, ka nav izvēles: vai nu mirs zivtiņa, vai arī bada nāve piemeklēs viņu pašu, sievieti un suni.

Mazulis pamāja ar galvu. Suns gulēja viņam blakus, cieši pie­glaudies, silts un kluss.

Mazais elfs ļāva savam izmisumam izkliedēties, lai beidzot sa­meklētu sunim piemērotu vārdu. Uzticamais draugs būtu lielisks vārds. Tas, kurš tevi nekad nepieviļ, nekad nepamet, vienmēr ir tev līdzās un ir gatavs cīnīties par tevi. Varbūt vienīgi drusku par garu. Draugs… Vienkārši draugs. Beidzot īstais vārds bija rokā. draugs: uzticams, īsts draugs. Mans uzticamais draugs, mans biedrs, mans suns. Lielisks vārds.

Atradis sunim vārdu, mazais elfs atgriezās izmisuma plašumos. Viņš bija palicis viens pats. Vienīgais. Pārējie — izsmieti, vajāti, mocīti, izsūtīti trimdā, reizēm pakārti, bet daudz biežāk vienkārši nomērdēti badā — visi bija miruši, padzīti no dzīvo valstības. Vairs nebija neviena cita, tikai viņš. Pēdējais.

Desmita nodaļa

Vīrietis un sieviete, juzdamies kā nelietīgi slepkavnieki, nolī­duši kaktā, apēda katrs pa pusforelei, bet pretējā istabas galā klusi sēroja mazais elfs. Mednieks viņam bija atnesis dažas mežmalā atrastas sēnes, taču mazulis tām pat nepieskārās. Suns nogūlās elfam blakus, un viņš to apskāva. Pēc tam viņš lūdza, lai cilvēki paietas tālāk no torņa un ar cieņu apbedī to, kas atlicis no fore- lītes. Vienlaikus juzdamies gan kā pēdējie nelgas, gan kā ļaunākie noziedznieki, viņi izpildīja elfa lūgumu.

Kad abi atgriezās iekšā, mazulis piecēlās no sava kakta un izvilka no azotes aukliņā iesietu nodilušu, izšūtu maisiņu, ko iepriekš bija slēpis viņa dzeltenais apģērbs. Elfs pakratīja maisiņu, un no tā izbira: mazs koka vilciņš, kam bija uzkrāsoti tumšzili un gaišzili raksti, neliela zilā, noplukušā samtā iesieta grāmatiņa, kam uz vāka greznojās sudrabā izšūti elfu burti, un saritināts, ar gaišzila samta aukliņu pārsiets pergamenta gabals.

—   Zilā ir elfu krāsa, — mazulis paskaidroja, — bet tagad mums ir aizliegts to lietot. Dzelteno mēs ienīstam.

Cilvēki saprotoši palocīja galvu.

Mazais elfs atraisīja auklu un atritināja pergamentu.

—    Vai jūs zināt, kas tas ir? — viņš jautāja.

—    Pergamenta gabals.

—   Jā, taisnība. Bet vai jūs saprotat, kas tās par zīmēm?

—   Tie ir zīmējumi? — minēja vīrietis.

—    Burti? — mēģināja sieviete.

—   Tā ir karte! Pateikusi, lai es eju projām, vecāmāte man lika paņemt līdzi arī dzejas grāmatu un karti. Dzejoļu grāmata agrāk piederēja mammai, bet karte — manam tēvam. Viņš bija ceļotājs. Tāpēc viņš gāja bojā. Elfi nedrīkst uzturēties ārpus Elfiem Pa­redzētām Vietām. Kad viņš mēģināja atgriezties mājās tai Elfiem Paredzētajā Vietā, kur dzīvojām mēs, sargi viņu noķēra un sodīja ar nāvi. Tāpēc es ar savu tēvu nemaz nepaspēju iepazīties. Bet šī ir karte, kurā iezīmēts viss ceļš, ko mēs jau nogājām, un tas, kas mums vēl jāpieveic. Vai tad jūs neprotat lasīt karti? Šī jau ir viegli saprotama: vietu nosaukumi rakstīti gari elfu, gan cilvēku valodā.

Klusums. Baismīgas aizdomas izšāvās cauri mazā elfa prātam.

—   Jūs neprotat lasīt! Jūs vispār neprotat lasīt! Jūs nepazīstat ne tikai senās rūnas, bet neprotat atšķirt pat mūsdienu rakstu zīmes!

Klusums. Vīrietis paraustīja plecus. Sieviete pamāja ar galvu.

Tas bija šausmīgi!

Mazo elfu pārņēma žēlums pret šiem diviem nabadziņiem, kas klejoja pa lielo pasauli bez jelkādas iespējas saglabāt vārdus. Viņš atgādināja sev, ka jācenšas izturēties pret abiem cilvēkiem pacie­tīgi. Jā, jābūt iejūtīgam un pacietīgam, jo tie abi ir iesviesti pa­saulē, kur vārdi noklīst laikā un tos glabā tikai atmiņa.