Читаем Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis полностью

Sajras sejā parādījās rāms smaids. Tā smaida cilvēki, kas sapra­tuši patiesību. — Tas, kas ir mazuļa prātā, izkļūst arī ārpus tā un iekļūst visu klausītāju prātos, — viņa skaidroja. — Kad Joršs ir izmisis, mēs jūtamies neciešami slikti, kad viņš ir nobijies, mums uzmācas panika, tomēr saprašanu mēs pavisam nezaudējam. Taču vienkāršākus prātus… vienkāršākus un vieglāk iespaidojamus prā­tus viss, ko Joršs saka, pārplūdina gluži kā palu ūdeņi. Jorša sacī­tais viņus pārņem pilnībā. Joršs teica skaists un labi, bet viņi… viņi itin kā pielāgojās šiem apzīmējumiem.

—    Vienkārši prāti? — pārjautāja Monsers.

—    Vienkārši, — apstiprināja Sajra.

—    Vienkārši prāti, — vēlreiz domīgi atkārtoja Monsers. Tad viņš apstājās, ieplaukšķināja sev pa pieri un iesaucās: — Mēs taču aizmirsām virvi. Tā palika iesieta koka zarā. Pagaidiet mani tepat. Es ātri aizjozīšu tai pakaļ.

Sieviete, mazais elfs un suns apsēdās piesaulītē kādā meža pļa­viņā. Saules stari bija brīnumjauki.

Mednieks skrēja ātri kā vējš. Viņš sasniedza iepriekšējās nakts nometnes vietu, taču šķiņķa kaps jau bija apgānīts, proti, atrakts un iztukšots. Pat vienkāršu prātu vienkāršībai ir robežas, — mednieks tomēr nebija vienīgais, kam bija radusies doma pievākt apglabāto gaļas gabalu.

Viņš noraisīja no zara auklu, saritināja to ritulī, ielika tarbā un griezās atpakaļ.

Pa ceļam viņam atmiņā atausa pagājušajā vakarā aprautā sa­runa. Kā gan īsti skanēja tas pareģojums?

Atgriezies meža pļavā pie gaidītājiem, viņš to pajautāja maza­jam elfam.

Jorškrunskvarkljolnerstrinks brīdi apdomājās, atsauca noslēpu­mainos vārdus atmiņā un tad noskaitīja: — Kad ūdens pārplūdinās zemi, saule izdzisīs, nāks tumsa un sals. Kad pēdējais pūķis un pē­dējais elfs pārlauzīs loku… jaunas vasaras saule iemirdzēsies debesīs.

—    Un ko tas nozīmē?

—   Nezinu.

—    Vai tava vecāmāte nekad nerunāja par lietu?

—    Skaidrs, ka viņa runāja.

—    Un ko viņa teica?

—   Viņa mēdza teikt: "Šodien atkal līst." Vai arī: "Laukā līst, saģērbies siltāk." Un vēl: "Tāds lietus, ka segas sapelēs…" Un vienreiz viņa teica: "Jumts tek…" Un vēl vienu reizi viņa teica: "Drīz te dzīvos tikai vardes." Bet toreiz, kad man trešo reizi pie­metās iesnas… Vai es jums jau stāstīju par to, kā man trešo reizi bija iesnas? Par to reizi, kad deguns bija ciet un…

—   Nē, nē, es gribēju prasīt, vai tava vecāmāte kādreiz runāja par to, kāpēc pēdējos gados kļuvis tik auksts un sākušās nebeidza­mas lietavas? Vai viņa kādreiz teica, kad aukstums un lietus beig­sies? Vai varbūt stāstīja, kas jādara, lai tas beigtos?

—    Ak tā… Nē, neko tādu viņa neteica.

—    Droši zini?

-Jā.

— Labi, — sarunā iesaistījās sieviete. — Un ko tu zini par pūķiem?

—   Zinu, ka viņi ir lieli, viņiem ir spārni, viņi lido, viņiem ir smags raksturs, sevišķi kopš tiem laikiem, kad cilvēki sāka viņus izkaut. Vēl es zinu, ka viņi glabā senos pasaules noslēpumus un gudrības. Viņi gan prot lasīt rūnu rakstus atšķirībā no dažiem man pazīstamiem cilvēkiem, kurus es nesaukšu vārdā, bet kuri ir pārliecināti, ka rūnas ir tikai ķeburi…

—    Mums jāatrod pēdējais pūķis un pēdējais… — Vīrietis spēji aprāvās, it kā viņam piepeši kaut kas būtu iešāvies prātā. Viņš palūkojās uz mazo elfu un neuzdrošinājās turpināt.

—    Un pēdējais elfs, — viņa sakāmo pabeidza mazulis. — Na­badziņš! Pēdējais elfs. Droši vien ir briesmīgi būt pēdējam elfam. Vienmēr būt vienam pašam. Tas ir drausmīgi. drausmīgi. Man sirds sažņaudzas, iedomājoties vien. Ak, bet tātad es varēšu iepa­zīties ar citu elfu. Pagaidām es pazīstu tikai pats sevi un savu vecomāti. Un tad, kad es ar viņu iepazīšos, viņš vairs nebūs vien­tuļš un pēdējais, jo mēs būsim divi un tas būs tik skai… — Ma­zulis pieklusa. Pār viņa seju nolaidās ēna. — Ber, ja jau te esmu es, tad viņš nemaz nav pēdējais…

Kādu laiku valdīja klusums. Smags klusums.

—    Es esmu pēdējais elfs.

Klusums. Ilgs klusums. Saule nozuda, un pacēlās migla. Neska­nīgi iekliedzās kāds putns. Sieviete pieliecās, apskāva mazo elfu un ilgi tā turēja. Nekad agrāk viņa tā nebija darījusi.

—   Tas ir pareģojums. Mēs nemaz nezinām, uz kādu laiku tas attiecināms. Varbūt tas notiks pēc tūkstoš gadiem… Varbūt pare­ģojums nemaz nav pareizs. Ne jau visi pareģojumi piepildās, tieši otrādi…

Mazā elfa seja bija kļuvusi pelnu pelēka. Zilzaļās acis zaudēja spožumu.

—   Varbūt pēc divtūkstoš gadiem… — piebilda vīrietis. — Var­būt tas vispār nekad nenotiks.

Arī viņš tagad bija notupies un apskāvis mazuli.

Tā viņi brīdi stāvēja. Kā miglā iegrimusi skumju gabana. Sāka smidzināt sīks lietutiņš. Bet viņi joprojām nekustējās.

Viņiem pienāca un piekļāvās suns, un nu viņi stāvēja lietū visi četri. Apskāvušies. Pirmā sakustējās sieviete.

—    Mēs varētu patverties zem kokiem.

—   Te netālu ir kāds tornis. Es dzirdu ūdens čaloņu, tas ir strauts. Upe ir palikusi mums aiz muguras, un Daligaras pilsēta nav pārāk tālu. Es zinu, kur mēs esam. Tepat netālu jābūt pamestam tornim, uz kura aug koks.

—    Kā tu to zini?

—   Es dzirdu, kā čalo strauts, un esmu redzējis zīmējumu. Es jau teicu. Es zinu, kur mēs esam.

Перейти на страницу:

Похожие книги