Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Upe pieņēmās platumā. Debesis noskaidrojās. Lietus piestāja. Kādā upes ielocī viņi ieraudzīja trīs mājas, kam līdzās zaļoja vīna dārzs un kukurūzas lauks. Tā droši vien bija Arstrida, pēdējais kartē iezīmētais ciems. Te pletās pļavas, biezēja kastaņu birzis, bet aiz tām sākās stāvāku pauguru nogāzes. Līdz Tumšajiem kalniem vairs nebija tālu. Starp mājām bija novietots prāvs vara katls, bet virs tā uz restītēm dūmos kūpinājās krietns ducis foreļu. Mājas ieskāva ābeles no augļu smaguma nolīkušiem zariem. Bet upes ielokā, resnām virvēm piesietas pie kārtīgiem stabiem, straumē šūpojās trīs laiviņas. Starp vīnogulājiem un leknajā pļavā ganījās vismaz ducis aitu un pārītis kazu. Ikvienai no mājām uz jumta greznojās skurstenis, kas lepni laida dūmu grīstes.

— Pirms lielajām lietavām droši vien visa pasaule bija tik ba­gāta un tik skaista, — teica sieviete.

Viņiem tuvojoties, ciema iedzīvotāji — kāds ducis abu dzimumu pieaugušo un nenosakāms daudzums bērnu — sapulcējās pie namdurvīm. Vietējie bija ģērbušies raupjos tērpos, kas bija šūdi­nāti no bieza, tumši zili krāsota pašausta vilnas auduma. Viņi uzlūkoja mazuļa dzeltenās elfa drānas un elfu loku, ko nesa med­nieks, taču neizrādīja nedz bailes, nedz nepatiku.

Mednieks ierunājās pirmais. Viņš laipni sveicināja cieminie- kus, nosauca savu vārdu un jautāja, vai te būtu iespējams nopirkt ēdamo, apģērbu un laivu.

Vietējie tik drīz neatbildēja. Vispirms viņi klusītēm apspriedās, tad tas, kurš izskatījās vecākais no visiem — liela auguma vīrs īsu, sirmu bārdu, jautāja, cik daudz atnācēji ir gatavi maksāt.

—    īstu īsta zelta naudas gabalu, — piedāvāja mednieks.

Sekoja nebeidzami ilga kaulēšanās. Nekas nebija līdzams: vecais

vīrs pieprasīja trīs zelta monētas, un mednieks bija spiests pie­kāpties.

Beigu beigās darījums bija noslēgts. Viņi izvēlējās mazu, bet izturīgu laiviņu. Mednieks tajā iekrāva ādas maisu ar kazas pienu, lielu maisu ar āboliem, mazāku maisu ar kukurūzas vālītēm un divus vēl mazākus ar kūpinātām forelēm un rozīnēm. Tad viņš nopirka lielu un biezu tumši zilas vilnas apmetni, bikšu pāri un tuniku Joršam, lai tas beidzot varētu atbrīvoties no savām noplī­sušajām uti asajām dzeltenajām skrandām.

Joršs, jaunās drēbes ieraudzījis, atplauka.

—   Arī otrs elfs bija ģērbies zilās drānās, — teica vecais vīrs. — Tas elfs, kurš te bija iegriezies pirms dažiem gadiem. Tis, kurš par šiem pašiem trim zelta naudas gabaliem mums pārdeva sati­cības un pārpilnības katlu.

—    Ko viņš jums pārdeva?

— Saticības un pārpilnības katlu, — paskaidroja vecais, norā­dīdams uz katlu, virs kura kūpinājās zivis. Tā bija dīvaina ietaise ar dubultu dibenu. Apakšā gruzdēja ogles, bet dūmi pa caurumi­ņiem vākā cēlās augšup. — Kamēr šis katls kūp, mēs esam pasar­gāti no posta un strīdiem. Lietus līst, kā nākas: ne par daudz un ne par maz. Un, kopš te bija iegriezies tas elfs, arī kautiņi ir izbei­gušies. Agrāk gan izvillošanās notika vismaz reizes trīs katru dienu, un ne jau vienmēr viss beidzās labi, jo te mūsu pusē visi prot veikli rīkoties ar nažiem. Bet par katlu mēs samaksājām tieši šos naudas gabalus. Viens bija mazliet ovāls, bet otram bija ieskram­bāti sāni. Mazais elfs ir viņa dēls, vai ne? Patiešām bija prieks ar jums tirgoties. Ciema zelts ir atgriezies mājās. Bet ne jau tas vien: ja arī jūs izplatāt saticību un pārpilnību, bija svētīgi jums palīdzēt.

—   Vai tu nedomā, ka palīdzētu mums vēl vairāk, ja atdotu at­pakaļ vienu no tiem naudas gabaliem? — apvaicājās mednieks.

—   Esmu pārliecināts, ka jūs esat pietiekami veikli, lai lieliski tiktu galā arī bez naudas, — rāmi atbildēja vecais. — Mācību stundu par prasmīgu tirdzniecību un kaulēšanos mums pirms promieša- nas noturēja tas otrs elfs. Viņš tiešām bija apbrīnojams.

Braukt ar laivu bija brīnumjauki. Varēja mierīgi gulēt uz mu­guras un skatīties debesīs, kamēr upes straume paveica visu grūto darbu, nesdama laiviņu vajadzīgajā virzienā. Laiva bija brīnišķīgi ērta. Te bija arī neliela koka nojumīte, kas sargāja viņus no lie­tus, un bija arī dzelzs ogļutrauks, kur varēja kurināt uguni, lai sa­sildītu kājas un uzceptu vālītes. No rīta un pievakarē viņi mēdza piestāt krastā, lai ļautu sunim izskraidīties un varētu savākt sausus zarus un žagarus. Upes krasti brīžam bija akmeņaini, brīžam smil­šaini, bet vienmēr pietiekami lēzeni un pilnīgi neapdzīvoti. Pirmo reizi mūžā no viņiem bija atstājies viņu allažīgais pavadonis Izsal­kums. Mazais elfs bija samierinājies ar domu, ka trim gaļēdājiem jāļauj palaikam iestiprināties arī ar kūpinātām forelēm.

Kalni ar katru dienu nāca tuvāk un tuvāk, un ar katru dienu garumā izstiepās laiks, ko viņi pavadīja to virsotņu mestajā ēnā. Mazais elfs lielākoties klusēdams sēdēja pie ogļutrauka ar savu grāmateli rokās.

—   Tavs tēvs droši vien bija apveltīts ar apbrīnojamām burvju spējām, — kādu rītu teica Monsers.