Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

—    Nebaidies, — teica sieviete.

—   Lai viņš nebaidās? — nosmīkņāja mednieks. — No kā gan? No mums? Pietiktu, ja viņš nošķaudītos, un no mums paliktu pāri vien pelnu čupiņa.

Brīdi valdīja klusums.

—    Vai tad jūs nesaprotat? Viņš ir vecs, noguris, vientuļš un zau­dējis visas savas spējas. Viņš baidās no mums. Kā gan tas iespējams, ka jūs nekad neko nesaprotat? — Sieviete patiešām bija saniknota. — Nebaidies, — viņa vēlreiz mierinoši teica vecajam pūķim.

Atkal ilga pauze. Vienīgā dzirdamā skaņa bija ūdenskrituma šņākšana tālumā.

Tad pūķis sāka raudāt. Viņš ilgi un krampjaini šņukstēja, līdz šņuksti pārvērtās sabiedēta kucēna smilkstos.

—   Es laikam sāku saprast, kāpēc pūķi ir izmiruši, — nomur­mināja Monsers un tik tikko izvairījās no Sajras raidīta spēriena, kas bija visai precīzi notēmēts pret viņa stilbiem. Visbeidzot dur­vis atvērās līdz galam.

Zāle bija milzīga. Starp stalaktītiem un stalagmītiem stiepās neskaitāmi pieputējuši zirnekļtīkli, kuros atspīdēja dzintaraina, no augšas krītoša gaisma, piešķirot telpai maģisku noskaņu. Gaisu pildīja biezi tvaiki. Kalna iekšienē valdīja smacīgs karstums, un visās malās auga zeltainas pupas, kas vijās ari augšup pa sienām. Dziļāk bija redzamas tukšas durvju ailas, pa kurām varēja nokļūt nākamajās zālēs, kas arīdzan bija mīkstu un putekļaini pūkainu zirnekļtīklu aizplīvurotas un kur tāpat gar zeltainām pupu pākstīm griezās tvaiku mutuļi.

— No kurienes nāk šie garaiņi? — apjautājās mazais elfs.

Pūķa žēlabainās elsas tūlīt pieņēmās skaļumā, un no spalgākajiem kaucieniem iedrebējās stalaktīti. Mednieks bažīgi sāka raudzīties ap­kārt, un arī sieviete pirmo reizi kopš ienākšanas alā izskatījās nobiju­sies. Visu par labu vērta suns: viņš piegāja pie pūķa, maigi iesmilk­stējās un nolaizīja tam purnu, kā jau suņi mēdz darīt, kad grib kādu mierināt. Pūķis pārstāja raudāt. Viņš lēnām pacēla galvu, un viņi ar suni ilgi skatījās viens uz otru. Suns luncināja asti. Pūķis pamazām no­mierinājās. Viņa elpa norima, elsas apklusa. Stalaktīti vairs nedrebēja.

Uzticamais draugs. Draugs, uz kuru var paļauties. Ikreiz, kad bija vajadzīga palīdzība, viņš bija līdzās. Draugs — labāku vārdu sunim neizdomāsi.

Mazais elfs devās apstaigāt un aplūkot klints iekšieni. Viss te iz­skatījās tik pārsteidzoši. Pats pūķis bija milzonīgs, viņa zvīņas veidoja greznus un sarežģītus sārtu un zeltainu līkloču rakstus. Taču daudzas ādas plēksnes bija noplēstas, citas kļuvušas pelēkas. Vēl citu vietā bija redzamas lielas un dziļas senu ievainojumu rētas. Nagi, kas reiz bijuši asi un draudīgi, tagad bija nodiluši un aplūzuši. Pūķis gulēja, atbalstījis galvu uz priekšķepām, bet, kad viņš to pacēla, tā vieg­lītēm trīcēja.

Viņš bija vecs.

Nelaimīgs, noguris radījums, kas zaudējis spēkus.

Sievietei bija taisnība.

Joršs turpināja riņķot starp stalaktītu stabiem un gāja arvien dziļāk kalna iekšienē.

Tis, ko viņš ieraudzīja zeltainās alas pašos dziļumos, lika aiz­rauties elpai. Grīdas vietā te vīdēja gigantisks krāteris, no kura mutuļu mutuļiem ārā vēlās tvaiks, kas strauji cēlās augšup, kur pašā kalna spicē bija redzama tikpat gigantiska atvere. Tātad šis bija vulkāns! Un tvaiku mutuļus viņi iztālēm bija noturējuši par dūmiem! Vecāmāte viņam taču bija stāstījusi par tvaika vulkāniem.

Mazais elfs atcerējās kādu pēcpusdienu, kad vecāmāte viņam bija stāstījusi par pasaules karsto sirdi, par vulkāniem, par zemes­trīcēm. Viņa zīmēja ar irbulīti uz zemes, jo pergamenta viņiem nebija jau sen. Un vēl vecāmāte bija nodemonstrējusi, kā pasau­les karstā sirds savu karstumu un spēku piešķir vulkāniem. Viņa līdz pusei piepildīja mazu blašķīti ar ūdeni, aizkorķēja to un sildīja virs sveces, līdz koka aizbāznis izsprāga ar klusu f)bp un gaisā no- virmoja garaiņu mākulītis. Mazais elfs, to redzot, smējās, vai gar zemi krizdams, un arī vecāmāte smējās un tad sameklēja trīs val­riekstus, kas bija noglabāti īpašam gadījumam, un teica, ka smiekli un jautrība vienmēr ir pietiekami īpašs gadījums. Un tā patiešām bija laba doma, jo, kaut ari riekstu pēc tam vairs nebija, arī īpašo gadījumu vairs nebija, vecāmāte vairs nesmējās ne reizi, un tātad vēlāk nemaz nebūtu bijis ko nosvinēt.

Mazulis uztrūkās no atmiņām un nopētīja garaiņu stabu.

Viņš zināja, ko ieraudzījis. Šī dziļā aka bija savienota ar pasau­les karsto sirdi, ar Zemes centru, kur vēl liesmo senā uguns, no kuras dzimusi dzīvība. Šis nebija no tiem vulkāniem, kas spļauj lavu un akmeņus. Šis bija tvaiku vulkāns. Senās pazemes upes savā te­cējumā sastop karstumu, to ūdens pārvēršas tvaikos un kāpj augšup tik ilgi, līdz izplūst virszemē. Lūk, kāpēc ap kalna smaili vienmēr biezē mākonis! To radījis pats kalns. Nē, pareizāk, to radījis Zemes kodols, un tvaiki tikai šķērso kalnu. Uzkāpuši debesīs, garaiņi izple­šas uz visām pusēm un aizsedz zvaigznes. Tie sablīvējas un veido mākoņus. Nebeidzamus mākoņu vālus. Kas jau gadiem ilgi aizsedz zvaigznes. Tikai mākoņi un atkal mākoņi. Lietus un atkal lietus.